Paldies visiem par to, ka esat radījuši tik daudz foršus Twitter klientus un esat pacietuši mūsu nespēju nodrošināt stabilu darbību. Šobrīd mēs gribam pārņemt visu savās rokas. Ja tomēr vēlaties vēl kaut ko veidot, dariet to, bet, atklāti sakot, mums vairs nav vajadzīga jūsu palīdzība. Uzredzēšanos!

Tieši tā varētu iztulkot garo paziņojumu no Twitter vadības.

Protekcionisms

Protekcionisms manā uztverē ir antonīms vārdam inovācija. Valsts vai iekārta, kurā ir augsts protekcionisma līmenis (kaut vai PSRS) ir ieslēgta sevī. Konkurence šajā iekārtā ir stīva. Ar uzņēmumiem ir tāpat – ja tie lieto pārāk daudz protekcionisma politikas, agrāk vai vēlāk to konkurētspēja mazinās. AKKA/LAA ir izteikts protekcionisma piemērs. Cik ilgi vēl šī iestādes pastāvēs, ja nemainīsies?

Nav cilvēku, kas nav dzirdējuši par Google. Taču kā Google strādā un kādēļ tas ir tik veiksmīgs uzņēmums? Pretēji iepriekš Twitter paustajam paziņojumam, Google saka:

Mēs esam par brīvu informācijas apmaiņu – jūs varat savākt savus datus, kad un kā vēlaties.

Šie principi ir definēti zem “The Data Liberation Front“. Tu un jebkurš cits, kas lieto Google, var jebkurā mirklī visus savus datus eksportēt un aiziet pie kāda konkurenta produkta (piemēram, pāris klikšķi, izeksportē visu savu “bibliotēku” no Google Reader un importē kādā citā RSS lasītājā). Šie pāris teikumi ir viens no lielajiem Google veiksmes faktoriem – tas izstrādātājiem ir asinīs. Tikties pēc labākiem un labākiem produktiem un vienmēr atcerēties “lietotājs var jebkurā mirklī aiziet, mēs to viņam ļaujam… taču negribam.” Tā, lūk, ir inovācija.

Kas notika ar Twitter

Twitter aizvērās. Tviteris nebūtu tas, kas ir tagad, bez tādiem klientiem kā Tweetdeck, Tweetie, Hootsuite u.c. Twitter vadība ir pateikusi, ka nevēlas vairāk jaunus Twitter klientus un esošos brīdina, lai uzmanās.

Pēc manām domām, viens no Twitter galvenajiem popularitātes iemesliem ir tā izveidotā ekosistēma. Tā ir lieliska. Noslēgt to tagad būtu ārkārtīgi cūcīgi un netaisnīgi pret saviem līdzgājējiem.

Kāpēc gan Twitter nevarētu iet Google ceļu un paši sev dabīgā veidā turpinātu veicināt konkurenci, līdz ar to produkta attīstību? Es pieļauju, ka galvenais iemesls noteikti ir nauda. Twitter vēl joprojām nav atradis kārtīgu biznesa modeli. Iespējams, ekosistēmā ir kādas problēmas, kuras nevar tik viegli atrisināt – lieli draudi nenopelnīt neko.

Šobrīd nav gan dzirdēts, ka Twitter kādam ir atteicis vai noslēdzis “trubiņu” kādam ārējam servisam, taču ir doti skaidri mājieni, ka viņi to var izdarīt un izdarīs, ja vien gribēs.

Pēdējā gada lielākais hīts ir izmantot visādus sociālo mediju rīkus, kas sniedz mums iespēju nobļauties un gūt 15 minūšu uzmanības ar savu “ātri uzveidoto saturu”. Taču labam saturam jādzīvo daudz ilgāk (šo blogu, kuru pēdējā laikā ļoti reti papildinu ar rakstiem, vēl joprojām katru nedēļu apmeklē ap 2000 cilvēku). Tas nav saturs sociālajos medijos – bilde twitpicā, kas aktuāla tikai konkrētās stundas – varbūt maksimāli vienu dienu. Twitters un citi sociālie tīkli mums dod iespēju cīnīties par “momentu” -par klikšķiem, kas tiek savākti pāris stundu laikā. Tad saturs nomirst – to vairs neviens neapskata, jo jau ir kāds cits, kas krāj klikšķus.

Blogos ir iespēja radīt daudz saturīgāku saturu. Kūrēt saturu ir daudz vieglāk. Noteikti esat dzirdējuši frāzi:

“Es tagad neveidotu WordPress blogu, bet gan uztaisītu Twitter kontu vai Facebook lapu.”

Vai ne? Arī Twitterī nav viegli – jo visi to dara. Kas prot un neprot. Daudz grūtāk ir radīt saturu no jauna un pasniegt tā, ka tas dzīvo ilgāk par vienu dienu. Jā, es esmu viens no tiem, kas vēl joprojām uzskata, ka “tradicionāls” blogs ir labākais veids, kā pasniegt savas idejas, un “ieguldītais laiks” neizgaist tik ātri.

Satura stratēģija ir velnišķīgi piņķerīga lieta. Nereti mēs atrodam mājaslapas, kurās saturs patiešām nav aktuāls. To neviens neatjauno. Tipiski pie lapas izstrādes pasūtītāja iedomas par “jo vairāk satura – jo labāk” netiek apgāztas. Esmu pamanījis, ka uzņēmumi tieši tagad atkal sākt veidot jaunas mājaslapas (krīze garām?) – pieļauj tās pašas vecās kļūdas – zem izvēlnes var atrast daudz apakšlapu, kuras pēc kāda laika būs ar vecu un neaktuālu informāciju. Mūsdienās pievieno blogu vai twitter pogas/widžetus. Uz palaišanas brīdi viss ir jauki, bet jau pēc mēneša twitterī nav neviena ieraksta, blogā karājas tas pats vecais ieraksts ar nosaukumu “Mums tagad ir blogs”. Tas ir nožēlojami.

Satura stratēģija sastāv no vairākām daļām. Daļa no tām ir tehniskas – kā saturs tiks atrādīts, tā struktūra, kādas tehnoloģijas tiks pielietotas u.tml. Otra daļa ir nedaudz svarīgāka – kā saturs tiks ražots (sākot ar ideju, beidzot ar kļūdu izķeršanu), kuri cilvēki par to atbildēs, kas notiks ar saturu vēlāk, kad, iespējams, tas varētu kļūt neaktuāls.Izklausās vienkārši, taču nereti organizācijās iestājas panika mirklī, kad neviens īsti neprot samazināt bildi, nerunājot nemaz par tādām lietām kā tehniski ievietot tekstu lapā (jā, vecais stāsts par nepareizu kopēšanu no Word dokumentiem), un visbeidzot – satura noformēšana pēc primitīvām SEO vadlīnijām. Mājaslapa nav vienreizējs pasākums – to nedrīkst tikai uztaisīt un vēlāk aizmirst par tās saturisko uzturēšanu.

Pirms apmēram gada es izlasīju pirmo grāmatu par interneta satura stratēģiju. Grāmatā tika izklāstīts tieši tik daudz teorijas, cik man uz to mirkli vajadzēja – no šāda skatpunkta vēl nebiju tajā laikā strādājis. Tajā bija pateiks vārdos tas, ko iepriekš nespēju nodefinēt. Kopš tā laika esmu izlasījis vēl pāris grāmatas gan par satura stratēģiju, gan par tā kūrēšanu.

Burtiski pirms pāris dienām iznāca satura stratēģijai veltīta sīkGrāmata (100 lappušu plāna) The Elements of Content Strategy, kurā ir vēl konkrētāk izklāstīts, kā visu šo procesu organizēt un, protams, dokumentēt. Ļoti maz “ūdens”, un visai daudz “gaļas”. Lieliska grāmata, lai, netērējot daudz laika, uzzinātu ko vairāk – gan kā veidot jaunas mājaslapas, gan kā organizēt informācijas apmaiņu organizācijas iekšienē, lai nodrošinātu veiksmīgu ārējo komunikāciju.

P.S. Tās 100 lappušu grāmatas man sāk patikt vairāk kā tās 300 lappušu. Vairāk “gaļas”, mazāk “ūdens”.

Paralēli šim jaunumam, parādījās pavisam kas cits. Tweetmeme autori labu laiku slepenībā izstrādā paaugstinātas pakāpes twitter informācijas kūrēšanas rīku (iepriekš Tweetmeme kūrēja/skaitīja tikai saites) – DataSift. Iepriekš jau esmu rakstījis par informācijas pārpilnību un, ka risinājums varētu būt automātizēta informācijas kūrēšana.

Pamatideja šim servisa ir dot iespēju cilvēkiem atlasīt informāciju viņam pareizā veidā. Ja līdz šim, izmantojot dažādus servisus, mēs varam sameklēt tvītus pēc atslēgvārdiem, vai labākā gadījumā atrašanās vietu, tad DataSift būs iespēja pieprasīt datus dažādos kompleksos griezumos. Trešajā tvītā DataSnift sniedz piemēru:

‘twitter.geo.place CONTAINS “starbucks”‘ – thats how easy to find all tweets that are inside a starbucks

Jāpiezīmē, ka rezultātus varēsim redzēt Twitter programmās vai citos risinājumos, kas izmantos šo iespēju, jo serviss sniedz iespēju pieprasīt datus jebkuram, kas vēlas kaut kādā veidā attēlot šo informāciju. Tātad izstrādātājiem tiks iedota pieeja API, caur kuru veidot pieprasījumus. Iespējams, šis serviss datu vizuālizācijai piešķirs jaunu nozīmi.

Lai dziļāk izprastu, kas ir DataSift aicinu noskatīties šos divus video:

1. Twitter is like a game of broken telephone
2. People join Twitter to follow their friends
3. Most tweets are babble
4. The average age is 31
5. Men are Twitter leaders
6. 20 per cent are ‘informers’, 80 per cent are ‘meformers’
7. Trends are one-time and short-lived
8. Average tweet frequency is 1
9. Existential angst can motivate users
10. Twitter is less social and more informational

Šie visi apgalvojumi ir balstīti uz dažādiem psiholoģiskiem pētījumiem. Ar plašāku paskaidrojumu: Twitter: 10 Psychological Insights

Airbaltic par sevi sociālajos medijos:

Patika šie teikumi:

“Social media allowed airBaltic to easily reach their other customers who lived outside of Latvia, and this ended up in a larger presence online than in the real world.”

“While maintaining a stand that different platforms serve different functions (Facebook for CRM, Twitter for information, YouTube for Entertainment) airBaltic can look into integrating the different platforms so that customers can identify better with the airline.”

Pētījuma atrodas šeit (PDF saite)

P.S. Uzņēmumiem katram individuāli ir jāspēj saskatīt ieguvums no sociāliem medijiem, un ir muļķīgi domāt prizmā “ielikām 50, izcēlām 100.”

Pirms izdaram kādus parsteidzīgus secinājumus, padomājiet kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki nav gatavi maksāt par to, ko ikdienā lieto par brīvu par ko viņi nav paraduši maksāt. Tas nav tikai Twitterī, jebkuram interneta pakalpojumam, kas ir tapšanas stadijā laicīgi ir jāizlemj, kurā mirklī tas ir pa brīvu un, kurā tas paliek maksas.

Jautājums, Jums! Cik Tu būtu gatavi maksāt par Twitter, Facebook, Sekoman vai Draugiem.lv izmantošanu?

Via Techcrunch

Dažādi kanāli, ieskaitot Facebook, cīnās par reklāmdevējiem, rodot dažādas iespējas trešajām pusēm darboties ar jau esošo auditoriju, taču apmaiņa prasa faktiski tikai vienu – datus. Datus par tevi un mani. Cik mums gadi, kādi ir mūsu draugi, ko mēs ikdienā meklējam. Šāds kopējais sadarbības modelis audzē auditoriju.

Barteris

Facebook saka: “Lūdzu, Jums mūsu auditorija, mūsu trafiks, mūsu dati. Vienīgais, ko mēs prasām pretī, ir vairāk datu, lai mēs varētu tālāk būvēt savu impēriju.” Semantiskais internets? Jo vairāk dati, jo precīzāk katram ir iespēja raidīt savu reklāmu konkrētai mērķauditorijai. Taču jo ilgāk es par to domāju, jo arvien vairāk man rodas skepse par šādas iekārtas nākotni.

Man liekas, ka mēs visi jau sen esam dzirdējuši brīnišķīgos stāstus par to, ka ledusskapis par mums nākotnē zinās visu. Tas pateiks, ko es varu ēst, ko nevaru. Pasūtīs pienu no veikala un beigās arī pacels podam vāku, jo zinās, tieši tagad tam vajadzētu būt paceltam! Jā, tas ir forši… ja es esmu totāls idiots. Vairums cilvēkiem morāli riebjas reklāma. Viņiem liekas, ka kārtējo reizi tiek iesmērēts. Viņi to negrib redzēt, dzirdēt, kur nu vēl saņemt kārtējo dubultkomplektu Maximas bukletu paskatītē.

Facebook ir konkrēta vīzija, viņi grib iegūt/uzbūvēt jebkuras personas identitāti internetā. Taču, vai es vēlos, lai šī mana izveidotā identitāte (informācija par mani) tiktu dalīta ar dažādiem zīmoliem man par to nezinot? Lai pēkšņi saņemtu Maximas šokolādes akciju sejā (man negaršo šokolāde)? Tomēr ir mirkļi, kad es vēlos, lai man tiktu piedāvātas iespējas atpūsties, paēst vakariņas vai arī, balstoties uz maniem paradumiem, interesēm un draugiem, tiktu izveidots ideālais ceļošanas maršruts pa Eiropu.

Galu galā, neviens no mums nevēlas, lai informācija ar ko esam dalījušies (cilvēka dabā ir dalīties ar informāciju) tiktu pārdota trešajām personām. Man liekas, ka ikviens indivīds vēlētos pats noteikt, kā, kad un kādā veidā mana informācija tiktu izmantota. Jā, zinu, demokrātija. Bet Tu tak saprati manu domu!

Virtuālā identitāte tiešām ir Tava identitāte?

Otrkārt, vai tiešām Facebook, Twitter, Google Tu tiešām esi Tu? Es neesmu. Jebkurš no mums ir atklājis tikai ļoti mazu daļu sevis. Katrs savādāku. Vieniem patīk runāt par alu, citiem par politiku. Lai gan abas lietas skar abus cilvēkus un abiem noteikti ir viedoklis par abām lietām. Kā reklāmdevējs (ideja, zīmols, virtuālās izklaides iespējas) var precīzi raidīt reklāmu, ja pēc šiem datiem (jeb manu interneta identitāti) nevar pateikt, kāds es īstenībā esmu? Dažās situācijas var, taču daudzās nevar.

Un pēdējais punkts, ja tiešām izveidosies situācija, ka Facebook (vai kādai citai sistēmai) piederēs mana virtuālā identitāte – attīstība un inovācijas apstāsies. Tā ir ar visiem līderiem. Diemžēl.

Lielie spēlētāji

Pašreiz uz Tavu virtuālo identitāti pretendē divi lieli uzņēmumi: Facebook un Google. Pirms laba laika Wired žurnālā tika publicēts lielisks raksts par šīm divām kompānijām un viņu pieejamām:

Today, the Google-Facebook rivalry isn’t just going strong, it has evolved into a full-blown battle over the future of the Internet—its structure, design, and utility. For the last decade or so, the Web has been defined by Google’s algorithms—rigorous and efficient equations that parse practically every byte of online activity to build a dispassionate atlas of the online world. Facebook CEO Mark Zuckerberg envisions a more personalized, humanized Web, where our network of friends, colleagues, peers, and family is our primary source of information, just as it is offline. In Zuckerberg’s vision, users will query this “social graph” to find a doctor, the best camera, or someone to hire—rather than tapping the cold mathematics of a Google search. It is a complete rethinking of how we navigate the online world, one that places Facebook right at the center. In other words, right where Google is now.

Pagaidām abstrahējoties no tehniskiem terminiem un skatoties ar cilvēka acīm, visa šī vēl precīzāka reklāmas raidīšana atgādina pamatīgu kariņu starp lietotāju un reklāmu. Kā arī skatoties uz šiem datiem no profesionālā viedokļa. Dati ir noderīgi. Mēs visi gribam zināt visu. Taču, ja mēs to visu zināsim, vai mēs nepaliksim garlaicīgi? Vai zīmoli nepaliks garlaicīgi? Vai reklāmas industrija runās par “kreativitāti”?

Viss šis man raisīja pārdomas, vai tas maz ir reāli. Protams, var tuvoties maksimālai efektīvitātei, bet to maksimumu nekad nesasniegs, vienā brīdī viss sajuks.

Man nepatīk īpaši skatīties uz to, kas ir bijis, bet vairāk lūkoties nākotnē. Vienīgais, ko varu pateikt par 2009. gadu ir “huuuh”, bet 2010. gada beigās vajadzētu piecas reizes vairāk šo “huuh”.

Manas populistikās prognozes par 2010 gadu.

Domāju, ka 2010. gads paies vienos tabletos. Arvien vairāk un vairāk tiek baumots, ka 2010. gada pirmajā  pusē Apple iznāks ar savu tabletu, pagaidām tas tiek dēvēts par iSlate. Jau šodien parādījās ziņas par to, ka Google un HTC iespējams arī gatavo tabletu uz Google OS bāzes (smieklīgi gan, ka ierīce jau tiek dēvēta par killeri neesošajam Apple produktam). Tajā pašā laikā ir vēl tādi brendi kā Archos, Nokia, Sony, kas manās acīs iespējams arī drīzumā sevi varētu pieteikt. (btw, Archos jau ir kaut kas uz to pusi).

Arvien vairāk un vairāk pie mums Latvijā parādīsies elektroniskie grāmatu lasītāji. Uz šiem Ziemassvētkiem grāmatnīca Valters un Rapa jau sāka piedāvāt (liekas, ka pirmie .lv) oficiāli (ar servisa iespējām) elasītāju. Agrāk 2009. gadā, Amazon arī sāka piedāvāt savu jauno Kindle visā pasaulē, kas nozīmē – arī Latvijā. Man negribētos likt tabletus un elasītājus vienā grozā, jo liela elastītāji ir radīti, lai maksimāli līdzinātos grāmatām (e-ink), bet tablets faktiski ir skarienjūtīgs-ekrān-dators.

Mobilo telefonu tirgū domāju, ka nekas dižs nenotiks. Es ceru, ka uz gada otro pusi iznāks nākamais iphone, jo uz to laiku varētu to arī iegādāties (beigsies lmt līgums). Arvien vairāk mobilie telefoni pāries uz Android OS, kas būtu visai loģiski. Die die die Symbian OS. Android’am gan vēl ir jāpiestrādā, lai strādātu tik slideni, kā to dara iPhone, bet, liekas, ka ir jāsagaida kaut kāds tipping point un tad būs brīnumi.

Twitter, Draugiem.lv, Facebook lauciņos nekas dižs nemainīsies. Draugiem.lv vēljoprojām dzīvos uz savas esošās auditorijas, kamēr arvien vairāk lietotāji un kompānijas pievērsīsies Facebook. Kādā mirklī varbūt draugiem.lv paliks draudzīgāks pret kompānijām, bet grūti prognozēt… Twittera auditorija tikai augs. Parādīsies arvien vairāk viltoto kontu, dzeltenā prese arvien vairāk to monitorēs. Jau tagad es esmu ievērojis, ka dažu labu “slavenību” varētu smagi izvazāt par izteikumiem iekš Twittera. Liels pārbaudījums uzņēmumiem būs mirklī, kad Twitteris ieviesīs kādu biznesa modeli. Jebkurā gadījumā es gaidu ar nepacietību, un ceru, ka jebkāds reklāmas veids būs pieejams visiem nevis tikai pasaules Top100 brendiem. Varbūt Twitter iespaidā, bet uzņēmumi arvien vairāk apgūs šīs interneta lietas un parādīsies gan ļoti tradicionāli risinājumi (facebook pages), gan arī kreatīvi veidi, kā iesaistīt ne tikai draugiem.lv auditoriju, bet arī citu. Un, ja kāds šo lasa no draugiem.lv, tad novēlu draugiem.lv pārorientēties uz konceptu, kas ļautu arvien vairāk lietotājiem savā starpā komunicēt, nevis tikai tupi skatīt galerijas. Un novāciet no homepage neiedraugotus profilus. :)

Arvien mazāk un mazāk parādīsies tie saucamie wordpress blogi. Ļoti iespējams Latvijā varētu parādīties kāds Tumblr vai Posterous alternatīvi. Ja es tagad veidotu jaunu nombre.lv blogu, tad es ļoti ilgi domātu, vai to darīt ar wordpress, es vēlētos izmēģināt kādu ļoti elementāru veidu, kā pateikt savu sakāmo, maksimāli maz ieguldot laiku apvalkam.

Par affiliate sistēmām Latvijā. Tās iespējams parādīsies. Dažās jomās es jau saskatu ideālu augsni, kad uzņēmumam vajadzētu pamēģināt, jo ir tikai nedaudz jāpiedomā par to, ka tavu preci var pārdot ne tikai interneta veikali, bet arī citi. Vajag tikai sistēmu, kas nodrošina uzticīgu sadarbību starp pusēm (par LTC sistēmas uzticamību jau sāk šaubīties). Protams, pieaugs arvien vairāk diskusijas par to, cik objektīvu informāciju sniedz  pārdevēji. Iespējams parādīsies pirmie skandāli, ka kāds pārāk agresīvi sāk reklamēties utml.

Es ari neticu, ka 2010. gada vēlēšanas būs interneta vēlēšanas. Twitteris, blogi, Facebook, draugiem.lv u.c. (es vēl atceros, ka iepriekšējās vēlēšanās tika izveidota speclapa, bet arī man par brīnumu nedaudz izgāzās). Šī vide paliks aktuāla tā saucamajai “opozīcijai”, bet šājās vēlēšanās viss šitas noteikti nebūs izšķirošais. Es ļoti šaubos, ka kaut kas varētu kardināli mainīties.

2010. gadā vēl pamanāmāk būs redzama tendence, ka weblapu izstrādes kantori/cilvēki pārorientējas no pakalpojuma uz produkta ražošanu. Tas ir visa likumsakarīgi Latvijas sliktās ekonomikas dēļ un arī, ka ir visai loģiski pa mazākām summam izmantot gatavus CMS un risinājumus. Lielisks piemērs varētu būt tās pašas sociālo mediju spēles (social games). 2010. gadā noteikti parādīsies vairāk nopietni pieteikumi uz starptautisko arēnu izmantojot Facebook platformu. Noteikti būs vairāki veikmses stāstu un vēl vairāk būs neveiksmes stāsti.

Uz sliktās nots, Latvijā parādīsies arvien vairāk tādi cilvēki, kas gribēs krāpt citus izmantojot internetu. Es domāju, ne tikai sludinājumus internetā, bet arī izmantojot dažādus servisus, “izlikšanos”, tas pas affiliate risks.

Noteikti parādīsies arvien vairāk atgādījumi, kad tradicionālie mediji pāsteidzīgi uzticēsies “sociālos medijos” izskanējošai informācijai. Kļūdīsies tie mediji, kas ir/būs attālāki no šīs vides.

Noteikti arvien vairāk parādīsies video saturs. Šo formu izmantos gan blogeri (lai gan maz, jo blogošana, kā izpausmas veids noriet), noteikti Twitterī, noteikti arvien vairāk kompānijas izmantos šo formātu, lai komunicētu ar auditoriju un censtos parādīt savu cilvēcīgo seju.

Nobeigums

Pats turpināšu darīt to, ko līdz šim daru. Savus mērķus (gan personīgos, gan darba) esmu uzrakstījis sev uz lapiņus, lai ik pa laikam uzmestu aci un veiktu pašnovērtējumu.

“Nepietiek naudas ceļojumam uz siltām zemēm un bērniem rotaļlietām? Neuztraucies, mēs tev varam aizdot.”

Ļoti daudziem cilvēkiem vēl tagad ir visādas kredītkartes (Ego, Blue utml.). Citiem tie mīnusi ir lielāki un citiem mazāki. Iespējams esmu ļoti iespaidojies no laikrakstiem, domburšoviem, bet tiešām liekas, ka katrai otrajai/trešajai ģimenei Latvijā ir daudzu desmitu tūkstošu latu hipotekārais kredīts.

Loģiski, ka aizņemties naudu ir daudz vieglāk kā to atdot, itsevišķi šajos laikos, ka teju katram ir samazināts atalgojums, vai vēl ļaunāk tāda vairs nav. Kā sēnes pēc lietus, tagad daudzas kredītiestādes cenšas outsourcēt kādā mirklī parāda piedziņu uz ārējām kompānijām. Šīm ārējām kompānijām ir jāparāda savi rezultāti. Esmu dzirdējis, ka tiek izmantotas dažādas netradicionālas metodes. Vienu gan es vēl neesmu dzirdējis, ka Latvijā tiktu izmantoti sociālie tīkli, lai terorizētu parādnieku.

Es vēlos, lai jūs aizdomājaties par to, kas var notikt, ja kādu parādnieku, kas ir aktīvs twitter, draugiem.lv vai kāda cita interneta tusiņa piederīgo, sāktu terorizēt caur šīm pašām vietām. Piemēram, mirklī, kad parādniekam tiktu atsūtīta draugos vēstule:

Hei, draudziņ, vai neesi aizmirsis samaksāt 56.75LVL ik mēneša saistības?

Un lietas, ka visvairāk kaitinās saņēmēju ir tāda, ka ir sajūta, ka kreditors būs ienācis cilvēka sava veida privatājā zonā. Tas pats varētu notikt twitterī, kur iespējams, tas pat būtu citiem publiski redzams. Viedajam latvietim vienmēr būs interesanti iegūt informāciju par to, cik kurš un kad ir aizņēmies un vai var šajos laikos atmaksāt. Šāda informācija sociālajos medijos noteikti nepaliktu nepamanīta. Ja mēs domājam no mārketinga puses, kad vienmēr mums ir jāiet pie patērētāja, tad arī kreditors varētu iet pie parādnieka.

Kāpēc es vispār par šo sāku runāt? Tāpēc, ka ASV tas jau labu laiku atpakaļ ir sācies. Viens no skaļākiem piemēriem varētu būt šis: Debt Collectors Using Cute Chicks On Facebook As Bait. Īsumā stāsts ir tāds, ka parādu piedzinējs izmantoja Facebook. Piereģistrēja neīstu lietotāju, ielika smukas meitenes bildi. Protams, uzrunāja savus parādniekus un ieguva privātu informāciju, ko nekad šis cilvēks nevienam parādu piedzinējiam, bankai, citai finanšu iestādei nekad nebūtu teicis. Attiecīgi to arī izmantoja, lai piedzītu parādu.

Tagad nedaudz provokatīvs skatījums uz lietām, ja, piemēram, tu esi bijis tik bezatbildīgs, ka, lai nopirkt iPodu (vai kādu citu mantiņu), un tad nespēj atmaksāt kredītu. Tu ignorē vēstules, zvanus. Faktiski uzvedies ļoti cūcīgi pret organizāciju, kas tev ir iedevusi naudu. Kāpēc organizācija nevarētu arī pret tevi cūcīgi izturēties? :)

Jautājums ekspertiem, vai Latvijā, kas tāds ir iespējams? Esmu pārliecināts, ka jā, jo likumi internetā vienmēr viss ir slidens, itsevišķi pie mums. Un ja jā, tad vai morāli latvietis tam ir gatavs, ka kādā mirklī parādu piedzinējs varētu viņu uzrunāt twitterī, izsekot tavas gatais twitterī, pēkšņi ierasties vietā, tur kur tu tagad esi un līdzīgi. Vajag tik pafantazēt.

Nobeigumā anonīma aptauja!

Es esmu sabojāts iphone lietotājs. Praktiski jebkurš telefons, ko ir nācies lietot pēc iphone iegādes ir bijušas pamatīgas vilšanās. Kas man telefonā ir svarīgi? Jo mazāk klikšķi, jo priecīgāks esmu. Kā arī es nevaru ciest, ja man ir jāatbild uz daudzajiem jautājumiem.

Ikdienā man ir svarīgas daudz funkcijas: (1) dažādu kontaktu lietošana (ieskatot zvanīšanu), es nevaru ciest, ja ātri un veikli es nevaru atrast kāda cilvēka numuru, (2) man ir svarīga sms funkcija, (3) viena no svarīgākām lietām – ļoti ātri pieejams e-pasts. Es nekad nelietošu vairs telefonu, kuram, lai piekļūtu pie epasta ir jāizdara vairāk kā 2-3 klikšķi, (4) interneta pārlūks. Es tiešām daudz no sava telefona ikdienā skatos, kas jauns internetā, (5) Twitteris, GPS (Google Maps) u.c.

Un vēl, man ir pilnīgi vienalga, kāds procesors, kāds rams, kāda ekrāna tehnoloģija utml tiek pielietota.

Par Nokia N900

Lai tā pa īstam novērtētu telefonu, tas ir jālieto vairākas nedēļas, man tādas iespējas nebija, tāpēc padalīšos ar iespaidiem, kādus guvu pēc pāris dienām.

Pašu telefonu es paņēmu lietot tikai viena iemesla dēļ, šim telefonam nav neciešamā Symbian OS (es atvainojos, ja domā savādāk) vai sarežģītais Win Mobile (piedod, ja tu esi windows mobile lietotājs. Es neuzskatu win mobile par normālu OS priekš telefona). Šim telefonam ir pavisam jauna OS, kas balstīta uz Debian Linux, nosaukta par Maemo5. Īsumā – super.

Par labumiem

Ekrāns ir vienkārši lielisks. Tas strādā ļoti labi. Nekas nebremzē, neraustās. Visas animācijas iekš OS ir nostrādāts tik ļoti, ka tās ir smukas + nekaitina pēc kāda laika lietošanas.

Interneta pārlūks varētu pat izkonkurēt iPhone izmantoto safari. Cik saprotu, tad šis telefons izmanto Firefox. Uz šī telefona pat strādā Flash baneri, tā kā atvērt epsports.lv nav nekādu problēmu, ja vien nedaudz ieraustās tās animācijas. Bet tas ir saprotams, arī uz datora citreiz ar tiem trakajiem baneriem ir neliela bremzīte.

Pilnā klaviatūra, kas ir izbīdāma liek visu laiku telefonu lietot horizontāli, kas sākumā ir nedaudz mulsinoši, bet ātri var piešauties.

Wifi, 3G strādā lieliski. Līdzīgi kā uz iPhone, vienreiz pietiek norādīt, ka šis wifi ir foršs, un nākamājās dzīves epizodēs, atrodot attiecīgo wifi telefons pats pieslēdzas un lieto. Nekādas paroles, nekādi jautājumi vai tiešām gribu pieslēgties utml.

Kamera ir ļoti laba. Nedaudz pabildēju, tad visas bildes izskatās lieliski, gan lielos attālumos, gan macro režīmā.

Expose funkcija ir lieliska. Šāda veida funkcija iPhone ļoti trūkst.

Komandrinda, speciāli geekiem:

Par nepilnībām

Un tomēr, ekrāns ir ļoti lielisks, tas ir nedaudz sliktāks, ja skatamies uz touch screen funkciju un salīdzinam to ar iPhone. Bet joprojām labāks par visiem Samsungiem, LG un visiem citiem ar telefoniem ar Symbian OS (arī pēdējām Nokijām). Kā arī, man kā iphone lietotājam prāsās multi touch funkcija, lai pietuvinātu dažādas lietas.

Nedaudz mulsinoši un nevajadzīgi liekas līdzi dotais irbulis.

Telefons liekas resns. Tiešām.

Kopsavilkums

Pirmo reizi paņemot telefonu es ātri sapratu, kur spiest, lai iegūtu tādu rezultātu uz ko ceru, nevis jociņi spociņi, kā ir dažiem krāsainajiem telefoniem. Liels pārsteigums bija par iebūvēto Skype funkciju. Atliek ierakstīt lietotājvārdu, paroli un var nodoties lielajam čatiņam. Viss UI ir forši izveidots, nekas par daudz, nekas par maz. Parasti telefoni ir pārbāzti ar visnejedzīgākām funkcijām un visas viņas lien acīs krīzes situācijās. Šim telefonam viss ir nostrādāts, un padomāts par biežāk un rētāk lietotām funkcijām. Šajā telefonā nav MMS atbalsts. Man tas liekas, kas revolucionārs ;). Nu ta vienreiz, kura minoritāte maz lieto MMS?

Slinkajiem lasītājiem, īss nobeigums

Redziet ir kaut lietas, kas strādā. Es nedomāju tā, ka fiziski strādā, bet ikdienā šis aparāts tiešām varētu palīdzēt un nav kārtējais nejedzīgais gadgets, bet riktīga darba mašīna. Ja man jāsalīdzina ar automašīnām, tad šis telefons varētu būt Range Rover, tas ir liels, dārgs, nedaudz kantains un ārkārtīgi uzticams aparāts.