nombre.lv

Nomēģināju Windows 7 Betu uzinstallēt uz mazā Acer datora. Kā jau zināms, tad netbookiem nav iebūvēta cd room. Nācās meklēt risinājumu, lai windows setup varētu uzlikt bootablu uz usb flash drive. Tas beigu beigās izdarāms ļoti vienkārši:

Izmantoju šo avotu:

Run CMD.EXE and type the following command. Note: This set of commands assumes that the USB flash drive is addressed as “disk 1″. Double check that by doing a list of the disks (type “list disk”) before cleaning it).

1. diskpart
2. select disk 1
3. clean
4. create partition primary
5. select partition 1
6. active
7. format fs=fat32
8. assign
9. exit

Pēc šiem soļiem 1:1 nokopējam Windows 7 diska saturu flašā un tas ir gatavs. Bootojoties datorā, neaizmirstam, ka pirmais device jābūt usb nevis dvd vai kāds no cietajiem diskiem. (teorētiski man liekas, ka šis ir ātrākais ceļš, kā installēt, jo matricā ierakstīt ir ilgāk, kā ierakstīt to failu daudzumu usb).

Installācija uz Aspire One aizņēma kaut kur 20min (+/- 5min). Jā, ātri! Es pats ļoti brīnījos. Runājot par driveriem, pilnīgi nekādu problēmu – viss iet. Atšķirība no Win XP, ar kuru bija pamatīga noņemšanās sakarā ar driveriem, tad windows 7 visu automātiski atpazīst.

Par ātrdarbību. Pamēģināju pamūvot failus gan lokāli datorā, gan pa intranetu – viss mierīgi, nekādu bremzēšanu. Pamēģināju arī visādas ikdienas lietas, piemēram, fotoaparāts caur usb kabeli, kling klang un strādā. Baterija arī jocīgi, pilna uzlādēta rāda, ka var strādāt apmēram 3,5h! Ar XP to varēja darīt tikai 2h. Respektīvi, cik es paspaidījos, nedaudz painstallējot pāris programmas, paspaidot tās, nekādas bremzēšanas vai frīzošanas nejūtu. Pat tāda neliela sajūta, ka win 7 iet nedaudz slidenāk kā XP. Lai tā kārtīgi novērtētu, tad ar šo windowsu vajadzētu pastrādāt pāris dienas, tad arī saprastu, es uz Beta vēl nepaļaujos, pagaidīšu final.

Varbūt šī OS tiešām būs tik laba, ka visiem windows lietotājiem tā patiks?

Varbūt Microsofts final versiju sabojās? Vai tieši otrādāk, viss būs labi, bet nopiratizēt būs ārkārtīgi pain in the ass?

Dažas bildes:

P.S. manam blogam arī jauns izskats, ko es arī varētu nosaukt par beta, jo ir vairākas lietas, kas jāsataisa.

Netbooki

Nu jau vairs retais cilvēks domā par datoru kā lielu kasti ar monitoru un klaviatūru. Tikai jau novecojušiem datoriem citās mājās ir atvēlēts savs stūrītis, kur tas mīlīgi dūc un gaida savu nobeigšanos. Mūsdienās visi pērk mazākus vai lielākus laptopus. Sakarā ar laptopu invāzīju mūsu dzīvē, ir parādījušies jauns datoru paveids netbook.

Netbook jau pašā nosaukumā izsaka visu. Tas ir dators, kas domāts praktiski tikai internetam.

Netbook’u paraksti raksturo šādas īpašības:

• viegls – ap 1 kg;
• mazs – 8-9 collas;
• tam ir vai nu linux OS vai win xp (nekādas vistas);
• 1gb rams;
• flash atmiņa cietā diska vietā, GB apjomi līdz 80gb (dārgākiem modeļiem gan pieejams normāls hdd ar nopietniem GB apjomiem)
• ekrāna izšķirtspēja 1024×786;
• nav nekādās diskvietas (cd/dvd/bluray);
• baterija tur līdz pat 8h (parasti gan ne standarta komplektācijā);
• vairāki usb, wifi, mazs touchpads;

Gribu pateikt to, ka šāda veida dators nav konkurents ne ikdienas laptopiem, ne macbookiem, ne kam citam. Šāds laptops der tikai un vienīgi, ja nelieto datoru daudz un/vai daudz sanāk braukāt apkārt un klasisko 15” datoru negribas nēsāt līdzi.

Nobeigumā gribas piebilst, ka vēl nav saprotams, kur šie datori iet. Tie kļūst arvien lētāki (jau par 160 ls var nopirkt). Tie nekad nevar konkurēt ar ikdienas datora lomu (ekrāns ir par mazu, jaudas nedaudz pietrūkst), tie nekad nekonkurēs ar nevienu apple datoru (dēļ cenas), tie nekad nekonkurēs ar geimeru datoriem.

Lielbritānijā ir veikts neliels novērojums, ka katrs 7 meklējums googlē, kas ir saistīts ar datortehniku, ir sakarā ar kādu no netbookiem.

Tajā pašā laikā tiek runāts par to, ka datoru ražotāji ir uzsākuši nopietnu cīņu par netbook tirgu, un samazina cenas līdz minimumam, iespējams, ka pat bez peļņas pārdod.

Man pašam ir Acer One, bet tam es vēlos veltīt atsevišķu rakstu, jo vēl tā īsti neesmu gatavs objektīvi aizstāvēt savu viedokli par šo netbook.

Gada sākumā daudzi rakstīja, ka ir pamatīgi samazinājies drukātas preses abonentu skaits (piemēram te). Sakarā ar nodokļu palielinājumiem + ekonomisko krīzi + interneta ietekmes augšana paredzu, ka drukāto mediju abonentu skaita lejupslīde tikai turpināsies. Uz nākamo gadu kritums varētu būt pat drakonisks. Apkārt tiek baumots, ka vairāki laikraksti, kas nav uzsākuši sava mediju pārcelšanu uz internetu jau ir nolemti bankrotam. Piekritīšu I. Bērziņu teiktajam:

manuprāt, drukātie mediji nedaudz pārspīlē savu sūkstīšanās par to, ka PVN celšanas slēptais mērķis ir brīvās preses iznīcināšana. Tad nevajag nodarboties ar biznesu, ja neesi gatavs sliktiem laikiem!

Drukātie mediji ātrāk vai vēlāk tāpat apsīks (vai nokritīs līdz simboliskam abonentu skaitam, kuri ieraduma un principa pēc kolekcionē, piemēram, Dienas Biznesu – zinu tādus), vienīgi jaunais uzliktais nodoklis šo norietu tikai paātrina.

Par grāmatām runājot, jau sen zināms, ka latvieši ir visai slinki uz grāmatu lasīšanu (protams, atkarībā kādā sabiedrībā Tu apgrozies), neslēpti pamotojot to uz grāmatu cenām (objektīvi vai neobjektīvi). Jaunas grāmatas cenas, kuras lapušu biezums nav diezko liels (200 – 300lpp), jau tagad maksā sākot ar 13ls un vairāk. Bieži šī cena pāris mēnešu laikā jau samazinas pat par divām reizēm (mani novērojumi). Vai tu zināji, ka Kampēju, nu jau var nopirkt pat par 2.15? Atceros, ka ši grāmata vēl nesen maksāja 9ls.

Kas notiks, kad šis nodoklis skars grāmatu cenas? Grāmatas paliks dārgākas, un kā jau tas Latvijā notiek, tad vēl papildus nodokļu aplikšanai tiek mākslīgi paaugstinātas cenas.

Kaža jau ir aizsācis diskusiju par pāriešanu uz elektronisko formātu. Man ir aizdomas, ka arvien vairāk mēs velkam uz šo elektronisko lasītāju pusi. Vienīgais mīnuss ir tas, ka tam ir jāpaliek pieejamāka un jāsāk digitalizēt arī latviešu grāmatas, tad jau tā lieta aizies. Ja jau mēs daudzi pērkam mūziku digitālā formāta, tad kādēļ ne grāmatas? Vajag tikai attiecīgi cilvēkam draudzīgu lasītāju.

Latvijā jau tiek piedāvāts mediju monitorings, bet vai ar laiku nevarētu piedāvāt visas avīzes digitāli vienuviet? Vai nebūtu slikti, no rīta atvērt nevis apollo.lv vai tvnet.lv, bet gan vienu konkrētu lapu, kurā virtuāli pāršķirstam sev abonētas avīzes? Laikrakstiem pazūd vesela kaudze ar problēmām, ja tiek digitalīzēts (bet arī vesela kaudze ar problēmām nāk klāt). Jautājums ir tikai par cilvēku pieradumu pie fiziskas avīzes. Šo pieradumu gan nokillos ziņu portāli, un kad tas notiks, kādēļ gan neizveidot šādu servisu? Protams, šis ir ļoti diskutabls jautājums, bet tas ir tikai mans miglainais redzējums uz nākotni.

Šonakt ar krizdabz izdomājām pārbaudīt vai tiešām Boot.lv kolektīvs visu laiku tusējas pie LMT ēkas, nakti pirms iPhone tirgošanas.

Lūk šeit video (pulksten: ~00:10):

Ir tikai pāris varianti. Boot.lv konkrēti nobijās no mums, hehe, vai arī vienkārši tur nav visu laiku, kas ir visdrīzāk. Tas, ko tagad visu laiku boot.lv autori raksta twitteri par statoiliem, cigaratēm, urlām, tējām utt ir bullshits:

http://twitter.com/MartinsLusis

http://twitter.com/wato16

http://twitter.com/type911

http://twitter.com/Kristaps_Basovs

http://twitter.com/kaspars

Ne tur cilvēki, ne tur meitenes un vispār nevienas dzīvas dvēseles. Džeki kādā vietējā krodziņā sēž un čakarē te tik tautu :)

P.S. jebkurā gadījumā, boot.lv kolektīvam cepuri nost :)

P.P.S. otrajā video boot nedaudz amizanti sanāk, Lūsis pasaka ka pulkstenis ir 21

Šodien, izlasot rakstu avīzē, vēlāk arī apollo.lv, un tad noklausoties audio interviju ar pašu Kastēnu, man radās pāris komentāri:

1. Es neticu, ka Kastēns ir kaut ko nojautis, rupji sakot, čalis gribēja pamīlēties. Ja arī bija nojautis kaut ko, tad – kas viņam nav ko darīt? Būdams pats žurnālists, tak zina, kā notiek medijos – ka jebkurā gadījumā viņš būs grēkāzis. Turklāt, kā gan, būdams gandrīz vai tikumības ministrs, viņš var atļauties ar ko tādu eksperimentēt.

2. Diena žurnālistiem nav ko darīt, kā taisīt šādus jokus? Es saprastu, ja ko tādu būtu izveidojuši kādi no dzeltenās preses pārstāvjiem, bet nē – DIENA! Ietekmīgākais laikraksts Latvijā. Turklāt par to pašu žurnālisti arī man ir viedoklis – karjeras pēc acīmredzot dara visu – ļauj pat sevi apmīļot (celīti paglāstīt un pabučoties). Papētot google rezultātus un vēl šur tur, var redzēt, ka šī ir riktīga žurnāliste, kurai ir tīri sakarīgi raksti, bet šeit kaut kur ir nošauts garām.

Un tāda nu, lūk, izskatās studente, kas pavedina ministrus:

Fotogrāfija atrasta Dienas fotoarhīvā.

Turpinot par globalizāciju…

Latvijas uzņēmums? Zviedru? ASV? Ķīnas? Bieži var sajukt, kura valsts tad ražo preces. Par piemēru ņemšu IBM/Lenovo “apvienošanos” jeb kā IBM pārdeva savu PC ražošanas daļu Lenovo uzņēmumam.

Lenovo ir viens no spēcīgākajiem PC ražotājiem Ķīnā ar apmēram 6 miljardiem dolāru (3 miljardu latu) apgrozījumu gadā. IBM ne tikai pārdeva savu nodaļu Lenovo, bet arī izveidoja aliansi ar šo kompāniju, pārņemot ~18% no Lenovo akcijām. Tātad IBM ir ASV kompānija, un Lenovo ir Ķīnas kompānija. Tiek izdarīts darījums. Lenovo pārņem IBM datoru komplektētāja ražotāja daļu, IBM iegūst akciju paketi no Lenovo + viens otru atbalsta gan PC tirgū, gan arī servisu un pakalpojumu – finanses pārsvarā, kur IBM pasaulē ir liela ietekme. Ieejot Ķīnas lielajā tirgū, vēl jo vairāk nostiprina savas pozīcijas.

Pēc darījuma noslēgšanas no IBM uz Lenovo pārgāja ap 10’000 darbinieku. Pats labākais tikai seko. Tātad, šīs jaunās kompānijas valdes priekšsēdētājs ir no Ķīnas, izpilddirektors ir no ASV, un vēl divi valdes locekļi ir no ASV un Ķīnas + kompānijas akcijas sāka kotēties iekš Ķīnas akciju tirgus. Tad kuras valsts kompānija šī skaitās? Ķīnas? ASV? Pareizā atbilde ir – neviena no valstīm. Galvenās uzņēmuma mītnes ir izkaisītas pa pasauli.

Tagad par lielāko tirdzniecibas tīklu pasaulē – Wal-Mart.

Liekas, ka tas ir pats labākais piemērs, kāds vien globalizācijā varētu būt. Lielisks tāpēc, ka šis veikalu tīkls izmanto pašas augstākās tehnoloģijas, lai paliktu līderpozīcijā un piedāvātu maksimāli lielu preču klāstu par viszemākajām cenām.

Wal-mart spēj piedāvāt viszemākās cenas tikai tādēļ, ka šis veikalu tīkls pērk pa taisno no ražotājiem – tas neizmanto nevienu starpnieku. Pie tam struktūra ir izveidota tāda, ka maksimāli maz tiek pielietotas noliktavas. Katru reizi, kā kāds pircēts pie kases nopīkstina preci, uzreiz tiek padots signāls ražotājam, ka vajag vēl vienu tādu un tādu preci. Ražotājs uzreiz izgatavo vai izņem no savas noliktavas un sūta uz konkrēto veikalu. Šis cikls ir nebeidzams. Visu laiku preces tiek sūtītas no vienas vietas uz otru. Ja, piemēram, vienā no apgabaliem pēkšņi sāk izpirkt konkrētu preci, tad ne tikai no ražotāja sūta preci uz veikalu, bet arī no citiem veikaliem. Īsāk sakot, ir izveidots maksimālisma algoritms, kas visu laiku strādā un nekad neapstājas.

Vēl wal-martam ir tāda lieta kā sezonalitātes vai da jebkā cita preču pārdošanas paredzējumi. Piemēram, ja vienā no štatiem tiek paziņots, ka tuvojas vētra, wal-mart sistēma to uztver un uzreiz sāk sūtīt uz konkrēto apgabalu pieprasītās preces – ūdeni, baterijas utt.

Tagad Dell (tikai kā piemērs, tas varētu būt jebkurš cits datoru ražotāju uzņēmums).

Vai esat kādreiz padomājuši, no kurienes un no kādām valstīm tiek salikts kopā tavs laptops?

• Intel procesors varētu nākt no Filipīnām, Kostarikas, Malaizijas vai Ķīnas;
• Atmiņa jeb RAMs – Korejas (Samsung), Taivānas (Nanya), Vācijas (Infineon), Japānas (Elpida);
• Videokarte – Taivāniešu firmas Ķīnā (MSI) vai no pašas Ķīnas (Foxconn);
• Dzesētājs – Taivānas (CCI vai Auras);
• Mātesplate – Korejas (Samsung), Taivānas (Quanta, Compal vai Wistron);
• Klaviatūra – Japānas (noname), Ķīnas (Alps), Taivānas (divas noname firmas), Ķīnas (Sunrex);
• LCD ekrāns – Korejas (Samsung, LG), Japānas (Toshiba, Sharp), Taivānas (3 noname ražotnes);
• WiFi karte – Ķīnas (Agere), Malaizijas (Arrow), Taivānas (Askey, Gemtek) vai Ķīnas (USI);
• Modēms – Ķīna (Asustek, Liteon, Foxconn);
• Baterija – Malaizijas (Motorolla), Meksikas, Malaizijas vai Ķīnas (Sanyo), Korejas vai Taivānas (SDI vai Simplo);
• Cietais disks – Singapūras (Seagate), Taizemes (Hitachi, Fujitsu), Filīpīnām (Toshiba);
• CD/DVD – Korejas…..
• man apnika :)

Bet doma apmēram ir skaidra, ka tavs dators ir salikts no detaļām, kas ir ražotas daudzās valstīs. Protams, jāņem vērā fakts, ka šīs valstis savā starpā taisa firmas. Taizemei daudzi uzņēmumi atrodas turpat blakus Ķīnā un tā tālāk.

Uzņēmums DELL ir slavens ar to, ka var teikt, neuztur nekādu noliktavu. Kāpēc daudzām komponentēm ir vairāki piegādātāji? Tāpēc, lai veicinātu konkurenci. Kurš ātrāk un lētāk var piegādāt, tas arī piegādā.

Globalizācijas 1. daļa.

Offšorings, outsourcings, insourcings un daudzi citi specifiski termini jau kādu laiku pasaulē tiek skandināti. Ar šādiem terminiem tiek apzīmēta globāla sistēma, kas skar tieši vismaz 1/3 pasaules iedzīvotāju, ja ne pat 1/2. Globalizācijas sekas galvenokārt var sajust ASV, Indijā, Ķīnā un vēl daudz kur, bet jau kādu laiku arī Eiropā.

Esmu uzrakstījis nelielu stāstiņu, kas ir sadalīts vairākās daļās. Šī ir pirmā.

Ko vispār nozīmē outsourcings, offšorings vai insourcings?

Outsourcings ir process, kad kādu no biznesa procesiem dod izpildīt kādai citai kompānijai. Visizplatītākais outsourcinga veids, man liekas, ir grāmatvedības outsourcošana.

Offšorings ir process, kad liela daļu no biznesa procesa tiek izveidota kādā citā valstī. Tipiska offšorošana ir, piemēram, Apple iPod ražošana Ķīnā. Ķīna ir pasaules lielākā offšoringa valsts, kurā notiek neizmērojami liela ražošana daudzām pasaules kompānijām.

Insourcings ir process, kad kāda biznesa darbība tiek atdoda kāda citai kompānijai, bet darbība notiek inhouse. Piemēram, tipiski ir dažādas piegādes sistēmas. Piemēram, ja veikals m79 visas (pagaidām laikam ir tikai daļa) savas piegādes būtu atdevis Latvijas Pastam. Pasaulē lielās piegādes kompānijas, kā FeDex vai DHL, ir aizgājušas vēl tālāk. Fedex, piemēram, apkalpo tādu kompāniju kā HP. Sākumā Fedex visus bojātos datorus, kas jāsūta uz garantiju, to reāli arī darīja, bet tad izveidoja servisu, ka Fedex pats savāc šo HP datoru, tajā pašā valstī to salabo un otrā dienā aizved atpakaļ klientam. Šajā mirklī notiek insourcings, kad reāli par kāda procesa vai pakalpojuma daļu atbild kāda cita kompānija, bet publiski darbojas “kompānijas vārdā”.

Pasaules lielākais intelektuālais outsourcings notiek uz Indiju. Kāpēc gan tieši Indiju? Indija kļuva par vienu no visplašāk outsourcotām valstīm pasaulē tūlīt pēc PSRS dzelzs aizkara krišanas. Pavērās daudz jaunu iespēju. Papildus visam plusu piedeva .com (dot com) kulminācija, kad visi investori, nedomādami vēsu prātu, investēja visur, kur vien kaut kas ir digitalizējams. Rupji sakot, tika izveidota mega interneta truba uz Indiju, kas savienoja to ar ASV. Papildus šim tehniskajam aspektam ir Indijas tautas mācīšanās un gribasspēks kaut ko sadarīt. Indieši neizmērojami daudz mācās un strādā ar mērķi kļūt tikpat labiem kā ASV. No sākuma daudzi indieši centās tikt prom no Indijas, piedalījās dažādos konkursos, lai saņemtu vīzas uz ASV, un tad arī turpat vien palika. Bet laiki nedaudz mainījās, arvien vairāk indiešu izmācās turpat uz vietas vai aizbrauc uz ASV universitātēm, bet tomēr paliek strādāt un veidot savus uzņēmumus savā valstī. Tagad tas ir iespējams, agrāk nebija – pateicoties digitalizācijai, ir izveidotas daudzas jaunas darba nišas, kuras visi steidz aizpildīt.

Kāpēc gan ASV ir jādibina sakari ar tādu valsti kā Indija? Ir vairāki labumi. (1) Indieši ir lēts darba spēks, salīdzinot ar amerikāņiem. (2) Indieši strādā pa dienu, kamēr ASV ir nakts un amerikāņi guļ. (3) Indieši bieži strādā daudz kvalitatīvāk nekā daudzi amerikāņi – šis ir viens no galvenajiem outsourcinga aspektiem. Galvenais ir kvalitāte un efektivitāte, tad seko izmaksas.

Šiem visiem darba labumiem nāk arī klāt fakts, ka, bagātinot valsti, ASV spēj pārdot arvien vairāk produktu Indijā, sākot ar dažādu tehniku un beidzot ar burgeriem un kolu.

Globalizācijas 2. daļa.

Katram no mums ir bijusi situācija, kad, dažādu apstākļu spiesti, esam sākuši meklēt savu pirmo darbu (nopietno nevis vasaras). Citiem tas pienāk jau vidusskolas laikā vai uzreiz pēc tās beigšanas, citiem mācoties augstskolā, citiem (iespējams, laimīgajiem) tikai pēc augstskolas beigšanas.

Īsumā pastāstīšu, kā man gāja pirms vairākiem gadiem.

Vidusskolas laikos pa vasarām es mēdzu strādāt vienā no izdevniecībām par maketētāju. Vasarā tā bija pilna darba diena (no vasaras 2 mēneši), un skolas laikā (kad viņiem kaut kas urgent notika), es strādāju uz pusslodzi. Alga man uz pilnu slodzi bija kaut kādi Ls 150, tad iemācījos ātri darboties un saņēmu Ls 200. Biju priecīgs, jo ,sēžot pie datora, dzerot tēju, ūdeni (protams, par brīvu), varu saņemt Ls 200, kamēr citi vienaudži mokās ar riktīgiem vasaras darbiem un saņem +- to pašu. Šo darbu es neatradu ne caur kādiem paziņām. Ieraudzīju avīzē Diena sludinājumu, aizgāju uz interviju, dabūju darbu (šoks bija tad, kad nosēdināja mani pie Apple datora :)).

Tikko pēc vidusskolas beigšanas, meklējot darbu, neko sakarīgu tā arī neatradu (arī izdevniecībā mani uz to brīdi negribēja), aizgāju strādāt uz Čilli picu. Jā, cepu picas :) Vājprātīgs darbs. Vienu mēnesi nostrādāju, saņēmu apmēram Ls 170 (precīzi neatceros) un aizgāju prom. Darba grafiks un darbs bija ļoti neciešams pie attiecīgā cipara. Es tiešām biju nomocījies un nespēju tā turpināt.

Par laimi, mani ap to laiku atkal uzaicināja strādāt atpakaļ uz izdevniecību, kamēr daudzi maketētāji ir vasaras atvaļinājumā. Nu jau nopelnīju kādus Ls 230/mēn. Biju priecīgs.

Tad es sāku mācīties augstskolā. Pēc pirmā semestra savajadzējās darbu, jo jutu, ka varētu pavilkt gan mācības, gan darbu (ja tam būtu brīvs režīms). Šoreiz nolēmu, ka jāsāk meklēt pa savu lauciņu – respektīvi, IT jomā. Apjautājos draugiem un tā tālāk, vai nav iespējams kaut kur cilvēkam pilnīgi bez sakarīgas IT darba pieredzes maz dabūt ko normālu. Viena no galvenajām prasībām man bija relatīvi brīvs režīms.

Pēc kāda laika es dabūju darbu mazā IT kantorī, kurā man kā pārbaudes darbs bija uztaisīt divas mājaslapas, kas bāzētas uz Mambo CMS. Es pat īsti nezināju amatu sev, bet pēc kāda laika mani sāka pārdēvēt par sistēmanalītiķi, jo sāku rakstīt dažādu programmatūru specifikācijas, un tad ar laiku es jau kļuvu tāds kā maziņš projektu vadītājs, jo nācās daudz ko darīt, sākot ar specifikāciju rakstīšanu, beidzot ar prezentācijām klientiem un pēc tam arī visu apkalpošanu lietu vadīšana. Pēc kāda laika es aizgāju. Es šajā kompānijā nostrādāju kādu pusotru gadu. Pirmā alga man bija Ls 170 (atceros, ka Ls 30 bija tāda kā prēmija), pēc pusotra gada mana alga bija ap 400 (vai 450, slikta atmiņa man uz algām :)). Protams, pa šiem 1.5 gadiem man gadījās arī pa kādai haltūrai un citām papildienākumu iespējām – IT industrija ir pilna ar dažādām haltūrām, un nereti sanāk (pāris reizes gadā) pat pa otrai algai.

Par tagadējo algu es negribu runāt, bet ir parādījušās daudzas citas un daudz specifiskākas haltūras, par kurām attiecīgi arī var labi nopelnīt, pie kurām es diez vai būtu ticis, ja man nebūtu attiecīgās pieredzes un vajadzības. Tagad esmu kompānijā, kurā ir ap 160 darbiniekiem un strādāju par Biznesa attīstības projektu vadītāju. Ar algu esmu apmierināts, jo man ir ļoti brīvs režīms + ir iespējams izglītoties + visādas haltūras no malām, kur nav daudz jāiespringst, bet sava specifika ir.

Mana īsā biogrāfija bija kā ievads tam, kādēļ es vispār rakstu šo rakstu. Es pēdējā laikā arvien vairāk un vairāk dzirdu par to, kā tiek meklēti jauni darbinieki un kā daudzi cilvēki meklē jaunu darba vietu. Parunāt es gribu par tiem, kas meklē savu pirmo nopietno darbu.

Es negribu nevienu nosodīt, bet daudzi no “pirmās nopietnās darba vietas” meklētājiem neapzinās, ka viņu vērtība nav tāda, kādu to pieprasa topošais darba devējs. Ja tu esi beidzis RTU un jūties kruts, bet darba devējam ir jāizvēlas starp tevi un cilvēku, kas mācas vakara nodaļā un ir jau ar gada pieredzi attiecīgajā darba jomā, tad RTU kursniekam nav nekādu variantu – vienalga, ka vienam ir augstākā, otram nav. Turklāt, tie cilvēki, kas jau ir strādājuši, apzinās savu cenu. Viņi smaida, dzirdot par tiem cilvēkiem, kam nav darba pieredzes (divu kursu prakses vietas neskaitās), prasa, sākot ar Ls 600 uz rokas + dažādus labumus. Tas ir apsmiekls. (Protams, ir daži unikāli varianti, kas caur paziņām dabū ļoti labas algas par gulēšanu darbā).

Zinu konkrēti divus RTU gadījumus, kad cilvēki prasa, sākot ar Ls 600 mēnesī, bet pēc kāda laika var sadzirdēt, ka ir aizgājis uz kādu low paid job, jo viņa prasības neviens nespēj apmierināt.

Pa ausu galam dzirdēju divu cilvēku raksturojumus (1) cilvēks, kas ir izrēķinājis, ka viņam vajag Ls 600, lai varētu dzīvot, un (2) cilvēks, kuram Ls 500 ir Ls 500!

IT nozarē TRŪKST darbinieku. Pie tam ļoti trūkst. Viens no iemesliem, kādēļ trūkst, ir, ka daudzi nestrādajošie jaunieši saklausās, kādas nu visiem ir algas un aidā, prasīs to pašu. Nu nevar tā. Neviens tevi neņems darbā, ja vien patiešām tevi būs, par ko ņemt un maksāt to summu.

Tas, ka Mcdonaldā tagad maksājot pat Ls 400, neko vēl nenozīmē. Ir viena lieta sēdēt par Ls 400 birojā, pie kondiškas, normālas darba stundas, nevis skraidīt kā sunim pa Mcdonaldu nakts stundās.

Es negribu atbalstīt sākt meklēt kaut kādu darbu jau agri (negribu propagandēt mācību pamešanu), bet vajag laicīgi domāt. Ar to, ka ir augstākā izglītība, vairs nepietiek. Kā viena no prasībām ir darba pieredze, kuru apvienojot ar augstāko izglītību, var iegūt ļoti labu ciparu.

Ko Tu par šo domā?

PS. protams, ir visādi izņēmumi, bet es runāju par mainstream.

Daudziem blogeriem šis nebūs nekas jauns, bet gribu salikt pa plauktiņiem informāciju.

Galvenā ideja, ko es gribu pateikt, ir, kā lieliski var izmantot blogus, lai izreklamētu savu jauno projektu (gan offline, gan online variantus). Pats esmu pēc lūgumiem izskatījis pāris projektus. Esmu noreklamējis Visidati.lv, sesX.lv, e-formas.lv un citus. Protams, ir bijuši projekti, kurus es neesmu šeit aprakstījis, bet esmu sniedzis nelielus komentārus, kādēļ mana atbilde tomēr ir negatīva – pārsvarā tas ir tādēļ, ka man tas projekts neliekas interesants vai Latvijai inovatīvs. Man ļoti patīk attiecības, kad man atsūta nelielu aprakstu par projektu ar pāris jautājumiem novērtēšanā – ieteikt kaut ko, atrast bugus un galu galā arī, ja viss ir labi, tad arī uzrakstīt šeit nelielu rakstu. Pēc šāda paša principa noteikti vadās arī vairāki citi Latvijas blogeri. (nav runa par apmaksātiem reklāmrakstiem)

Ko darīt, ja man nav savs blogs, neesmu izveidojis nekādas attiecības ar blogiem, bet vēlos, lai par manu projektu tomēr uzraksta?

Viss ir ļoti vienkārši. Blogeriem patīk jauki un caurspīdīgi projekti. Man patīk redzēt, ka ir ieguldīts laiks un gribēšana. Es cienu autorus, kas nav padomājuši par ātru ROI (return of investment) un aiz entuazisma ir uzbliezuši jaunu projektu, kas ir labs un varbūt Latvijas sabiedrība vēl tam nav gatava (e-formas.lv variants). Vislabāk ir, ja šāds projekts nav bijis Latvijas zonā.

Ja projektā būs kāds apslēpts akmens, to blogeri atradīs un pacels gaismā. Tiks nodarīts lielāks ļaunums kā labums. Kā neveiksmīgu piemēru es varu minēt Itwork.lv. Projekta autors izveidoja sludinājumu servisu. Viss bija labi, bet daudziem nepatika tas, ka jebkurš uzņēmums nevar ievietot bezmaksas sludinājumu šajā vietnē. Galvenie argumenti bija apmeram šādi: “Kāda jēga likt sludinājumu vietnē, kur nekā nav, un par to vēl maksāt?” Par šo ļoti daudzi sadusmojās. Daudzi raksti par šo projektu bija labi, bet pusē no raksta tika apspriesta šī problēma, kas nedaudz meta ēnu uz projektu. Diemžēl projekta autors neieklausījās daudzu blogeru viedokļos, un pēc pāris mēnešiem projekts tika slēgts un domēnu veiksmīgi pārpirka Artūrs Mednis.

Šis bija tikai neliels piemērs, ka laba ideja tiek sagrauta pašos sākumos, ja autors neieklausās cilvēkos. Domāju, ja tomēr būtu ieklausījies, tad vēl joprojām šī vietne darbotos.

Nesen es satiku cilvēku no grupas P.O.R.N.O. & Co, daudzi viņu dēvē iesaukā – aspirīns. Viņš organizē Katana turnīru Latvijā. Runājām par to, kā varētu viņš šo pasākumu iedabūt Latvijas blogos, un es viņam ieteicu šādu politiku:

Sāc ar vienu blogu. To pirmo, kurā Tu gribētu, lai parādās reklāmraksts par šo foršo pasākumu. Ja viņš tomēr negrib reklamēt, tad ej pie nākamā. Respektīvi, sastādi prioritātes. Vislielākos rezultātus noteikti nevar iegūt, ja izsūtīsi top 20 blogeriem “preses relīzi” ar lūgumu noreklamēt.

Padomāsim sekojoši, kāpēc tu gribi noreklamēt projektu? Tādēļ, ka Tu vēlies piesaistīt jaunus cilvēkus šim konkrētam projektam/pasākumam – jo vairāk, jo labāk. Ar blogiem pārsvarā ir tā, ka, ja kāds mazāk apmeklēts blogs būs uzrakstījis sakarīgu rakstu par kādu jaunu projektu, diez vai kāds populārs blogs rakstīs to pašu, jo viss jau ir pateikts #1 blogā, bet, ja lielāks blogs ir #1, kas uzraksta, tad mazāki blogi, iespējams, tam sekos. Lielāku auditoriju var sasniegt tikai ar apmeklētākajiem blogiem. Tāpēc ieteicu aspirīnam izveidot prioritāšu sarakstu un pieturēties tam maksimāli tuvu.

Ok, šis gadījums ir tāds offline pasākums, bet domāju, tas ir attiecināms uz visiem. Protams, ja Tev ir labas attiecības ar blogeriem, tas shēma varētu būt savādāka.

PS. Ar mani par jauniem projektiem var droši sakontaktēties caur kontaktu sadaļu vai arī maris [at] nombre.lv.

Es tagad salasījies Scobles grāmatu un esmu kļuvis vēl gudrāks. Ar tām grāmatām ir tā, ka tu it kā zini visu, kas tajā grāmatā ir rakstīts, bet izlasot visas domas tiek sakārtotas, un tad veidojas attiecīgs viedoklis. Vispār esmu riktīgi pieķēries lasīšanai. Šajā mēnesī esmu izlasījis The Long Tale un šo Naked Conversations. Nu jau vakar izlasīju pāris lapas no The world is flat. Ceļā no Amazona nāk vēl 5 grāmatas. Esmu nomainījis seriālus pret grāmatām. Kādreiz sēdēju un skatījos seriālus, tad nāca dokumentālo raidījumu ēra, tagad manas naktis kliedē grāmatas.

Bet nu pie tēmas. Lai vai kā krizdabzam patika mans iepriekšējais raksts, man tomēr neizdevās pasniegt galveno ideju, kas bija padomā. Nedaudz advancējot šo visu, top šis raksts.

Šoreiz runāšu par to,  cik, manuprāt, ir svarīgi uzņēmumiem skatīties, kas notiek blogos, un reaģēt attiecīgi, lai nenonāktu galīgā bezdebenī.

Esmu ievērojis, ka manu blogu lasa vairāki tirgotāji. Konkrēti xnet cilvēks, m79 (kā gan citādāk ;), un arī GNT Latvija pārstāvis. Konkrēti man ļoti patika, ka GNT cilvēks bija atstājis komentāru pie mana laptopa pirkšanas stāstiņa. GNT pateica nedaudz no sevis. Ko tas nozīmē man? Ja es, piemēram, būtu rakstījis, ka GNT sux un GNT cilvēks iedrukājis man paskaidrojošu komentāru, kas un kā, man uzreiz mainītos attieksme pret viņiem. Viņš pastāsta savu stāsta pusi. Cits blogeris atkal nemaz nedomās rakstīt līdzīgu rakstu, jo viss ir izrunāts jau, problēma paskaidrota, atvainošanās saņemta. Protams, es kļūšu pieklājīgāks, zinot, ka es pavelku uz zobu kādu, kas mani tiešām lasa, un cerams, ka rūp mans viedoklis.

Kā Triatel sabojāja savu tēlu blogeru vidū (iespējams, arī ārpus blogeriem)?

Brīdinu, ka neesmu īpaši iedziļinājies šajā atgadījumā, bet esmu novērotājs no malas, kā jau daudzi citi. Lielisks piemērs, kā blogeri, uzrakstot kaut ko sliktu par uzņēmumu, var iedragāt reputāciju. Visi raksti ir apkopoti šeit (pat lapa izveidota!). Ja Triatel būtu uzreiz pēc pirmā raksta reaģējis, sniedzis kādus paskaidrojumus, kādēļ šāda situācija ir izveidojusies, būtu pavisam cita attieksme. Acīmredzot viņi klusēja, un nu jau Triatel daudzu acīs attiecīgājā mikrosabiedrībā ir ļoti sūdīga. Šīs mikrosabiedrības ietekme aug. Mediji sāk ieklausīties blogeros. Šo to pārpublicē utt.

Triatels bija tikai piemērs. Galvenā doma, ko es gribu pateikt, ka jebkuram uzņēmumam, kurš darbojas ar klientiem, ir jāseko līdzi, ko par viņu runā internetā. Ja runā glupības, tad jākomentē. Jāsniedz atbilde. Ja blogeris A uzraksta, ka uzņēmums Y ir žuļiki, bet Y paņem un komentē savu viedokli, blogeris A noteikti kļūs laipnāks un varbūt pat centīsies palīdzēt, jo, kā nekā, viņš ir sadzirdēts!

Un nobeigumā – uzņēmumiem ir jāskatās, ko par viņiem runā. Ir jārunā pretī. Jāveido attiecības ar klientiem. Divpusējai sarunai jābūt!