Minimālais jauna web projekta sākumam
Pēdējā laikā esmu pasācis skatīties uz visiem web projektiem no citas perspektīvas. Nereti prātā iešaujas daudz dažādas labas idejas jauniem startupiem (sākot ar sociālo mediju spēlītēm, beidzot ar nopietnu programmatūru). Šīs idejas es pierakstu. Kā arī, vienmēr nemanot mēģinu atbildēt uz jautājumu, kas ir tas minimālais, kas ir vajadzīgs, lai notestētu, vai ideja ir spēcīga un dzīvotspējīga.
Esmu nonācis pie secinājumiem, ka pie ”palaišanas” produktam ir jābūt ļoti līdzsvarotam starp negatavu un pārgatavu. Ar ne-gatavu es domāju, ka tam ir jābūt pietiekami saprotamam, lai potenciāls klients izsprastu tā potenciālu un varētu jau lietot konkrētu mērķu vadīts. Ar pārgatavu es domāju – izstrādes izmaksas un iztērētais laiks. Un, tieciet man, šī robeža ir ļoti trausla.
Pārāk gatavs produkts/pakalpojums
Šo robežu ir grūti noteikti. Savu laiku esmu izslimojis šo pārgatavības līmeni. Šis fenomens veidojas mirklī, kad tiek noiets no ceļa, ko sauc “Kāpēc tas ir seksīgs pakalpojums/produkts/spēle/izklaide?”. Daudzas lielās organizācijas nereti pārlieku cenšas izķidāt idejas, kas savukārt prasa lielus resursus un visbeidzot noved pie produkta/pakalpojuma pārgatavības. Pats sliktākais, kas šādos momentos tiek pazaudēts, ir vēl neeksistējošā produkta dvēsele (eng varētu būt – juice). Katrs izstiepj uz savu pusi, un beigās — ne čiku, ne grabu.
Liela vilšanās ir mirklī, kad pēc daudzām stundām, kas pavadītas dažādās plānošanās, izrādās, ka neadekvāti daudz laika pavadīts, lai apaudzētu ideju ar daudziem maziem štruntiem, toties pamatidejai (tai kurai ir juice) veltīts maz laika. iespējams, ka pamatideja pat pa ceļam pazaudēta (palasiet grāmatu Blink, kurā stāstīts par to, cik liela nozīme ir pirmatnējai domai), un tad jau ir zudis arī projekta pamatmērķis, kas noteikti vairs nav tāds, kā sākumā… Beigās jaunais pakalpojums tiek palaists, bet atdeve no tā nav, vai arī izrādās, ka lietotāji lieto tikai 1 no 10 funkcijām (un ne tām, kurām ir tikušas veltītas daudz stundas, diskutējot par to kāds būs teksts/iesaiņojums).
Pārāk negatavs produkts/pakalpojums
Šāda situācija veidojas, kad pārāk minimāli strādāts pie pamatidejas un nav pilnīgi nekāda iesaiņojuma vai paskaidrojuma. Ja tiek izgatavots negatavs produkts, klienti to nesaprot un nekas nesanāk. Negatavam produktam/pakalpojumam ir gan labās īpašības, gan sliktās. Kā labu īpašību nosacīti var minēt to, ka zaudētājai ideja nav veltīts pārāk daudz resursu. Sliktā lieta ir tāda, ka šai idejai būs arvien grūtāk pārdzimt no jauna. Šajā gadījumā, pēc manām domām, būs jāvelta dubultīgi resursi, lai tomēr pierādītu idejas stiprumu.
Zelta vidusceļš
Es noteikti nemāku labāk pateikt kā šis cilvēks, angļu mēlē:
The idea of minimum viable product is useful because you can basically say: our vision is to build a product that solves this core problem for customers and we think that for the people who are early adopters for this kind of solution, they will be the most forgiving. And they will fill in their minds the features that aren’t quite there if we give them the core, tent-pole features that point the direction of where we’re trying to go.
So, the minimum viable product is that product which has just those features (and no more) that allows you to ship a product that resonates with early adopters; some of whom will pay you money or give you feedback.
http://www.startuplessonslearned.com/2009/03/minimum-viable-product.html
Lielākā problēma ir atrast šo zelta vidusceļu. Katram jaunam projektam/pakalpojumam/funkcijai (īstenībā jebko, ko varam nosaukt par jaunumu (lai nu kādā izpratnē tas būtu)) tas noteikti ir savādāks. Tagad es cenšos visu jauno veidot ļoti uzmanīgi un sasniegt šo minimumu. Mans mērķis ir neizveidot produktu/pakalpojumu perfektu (pēc manām iedomām) un iet mācīt citiem tagad dzīvot – tajā pašā laikā pavadīt pie tā daudzas stundas un attiecīgi resursus. Es cenšos izskaidrot pamatmērķi un pamatdomu, lai potenciālajam klientam pašam raisās fantāzijas, kā viņš var šo ideju izmantot savā labā. Apmaiņā pret to es cenšos ieklausīties šajās klientu idejās un pielāgot visu, lai produkts būtu vēl labāks un spēcīgāks. Kāpēc tā? Tāpēc, ka var veltīt daudz laika un līdzekļus, lai izveidotu perfekto sistēmu no 1000 dažādiem aspektiem, bet beigās klients novērtē tikai 100 un pārējie 900 var tikt izmesti miskastē.
Minimum Desirable Product is the simplest experience necessary to prove out a high-value, satisfying product experience for users
http://andrewchenblog.com/2009/12/07/minimum-desirable-product/
Kā arī, tad ir jūtams, ka šis minimums ir sasniegts, ir jāprot ievākt atsauksmes un rekomendācijas. Tas ir jādara dažādi, es teiktu divējādi:
1. Ir jārunā ar klientu/apmeklētāju/lietotāju, lai saprastu vairākas lietas. Vai viņš šo ideju izprot tā kā tā ir domāta? Kas viņam ir visvarīgāk? Ko vajadzētu uzlabot? Kas ir jāpievieno? Kas ir vajadzīgs, lai klients varētu pateikt: “Jā, šis ir noderīgs rīks manam biznesam/dzīvestilam/…” Katram no mums ir savādāka dzīves un profesionālā pieredze, tāpēc ir jācenšas izprast un iejusties citu ādā – ir jāprot kritiski skatīties uz sevi no malas.
2. Ir jāveic dažādi web statistikas testi. Ir jāmēra landing page efektivitāte, kā arī tas, vai visas pogas darbojas tā, kā tas ir vajadzīgs. Varbūt jāmaina prioritātes (uzmanība uz vizuāliem objektiem)? Vienlaikus arī jācenšas maksimāli izskaitļot klienta darbības no šīs web statistikas prizmas. Bieži vien lietotājs visu izprot savādāk kā tu, lai gan sākumā liekas, ka runājat vienā valodā. Jācenšas atsauksmes un ciparus savilkt kopā un izdarīt secinājumus. Šī, iespējams, ir viena no grūtākām daļām, jo pirms tam ir jāveic sagatavošanās darbi un jāformulē konkrēti mērķi, ko tad gribam izmērīt. Tādi rīki kā Google Analytics, CrazyEgg u.c. specifiski web statistikas rīki nemitīgi paplašina iespējas, kas padara mūs slinkākus, nosakot mērķus, bet jebkurā gadījumā – ir jāzina, ko gribi izmērīt, pirms mēri.
Pēc minimālām prasībām, lai projekta ideja tiktu atzīta, noteikti seko nākamais jautājums. Kas ir minimālais, par ko cilvēki būtu gatavi maksāt? Kas tagad ir jāpilnveido? Kāds būs biznesa modelis šai idejai?
Tweet12 Responses to “Minimālais jauna web projekta sākumam”
Comments
Read below or add a comment...
Trackbacks
-
[...] gadījumā, es smagi skumšu, ja draugiem.lv būs uzstādījuši pavisam citas “minimālās prasības” nekā to pašreizējā momentā iedomājos [...]
Komentārs, lai Mārim nebūtu skumji. Shine! (; (atsaucoties uz: http://twitter.com/MarisRelins/status/6460738892 )
Labs raksts, liek vēlreiz aizlikt aiz auss, ka cilvēki bieži aiz kokiem neredz mežu. It kā sīkumi un visiem zināms, bet bieži šīs lietas karstās diskusijās par fontu 11 vai 12 px pazūd pati pamatideja. Pārāk daudz grib cilvēki uz produktu skatīties no sava skatupunkta, kā viņiem patiktu, nevis klienta, kas to ierauga pirmo reizi.
Nu redz kā, ja ir skumji, tviteris dažreiz palīdz :)
Interesants raksts, vienai lietai nepiekrītu:
“Pēc minimālām prasībām, lai projekta ideja tiktu atzīta, noteikti seko nākamais jautājums. Kas ir minimālais, par ko cilvēki būtu gatavi maksāt? Kas tagad ir jāpilnveido? Kāds būs biznesa modelis šai idejai?”
Biznesa modelis ir jārada jau pašā sākumā un reālistiski jāskatās uz paredzamo ROI un mēreni pesimistiski uz izveides izmaksām. Nezinu nevienu gadījumu, kad startups (biznesa izpratnē, nevis tikai “es te vakarā sametu ideju”) tiktu izstrādāts un tikai tad domāts kā ar to nopelnīt.
@Mairis Skuja: par modeli es vairāk biju domājis, ka in general ir skaidrs, bet tieši kā var izfunktierēt tikai tad, kad saproti, par ko klients ir gatavs maksāt un par ko nav.
Un ko Tu, Mairi, teiksi (biznesa izpratnē) par tviteri? :)
Bokmelderam: Ja es pareizi sapratu, jautājums ir: “Ko Tu domā pa Twitter biznesa modeli”.
Atbilde ir: Es, tāpat kā vairums, vēl neesmu šo viņu biznesa modeli ieraudzījis. Dabiskā reakcija (kā produkta patērētājam) ir šaubīties par to ko nesaprotu. Es šaubos un gaidu pārsteigumus. Tai pašā laikā, nedomāju ka tur muļķi strādā- visticamāk tas ko viņi agrāk vai vēlāk nopietni pārdos būs papildus labumi jau lojālai auditorijai. Bet ar šo ir viena ķeza- Twitter “FOC” versijā jau man ir atrisinājis konkrētu vajadzību. Biznesam… es šo to būtu gatavs nopirkt par naudu no viņiem.
Ceru, ka izskaidroju. Laiks visu saliks pa savām vietām :)
Mairim: Jā, pa lielam jautājums tāds arī bija, jo Tu saki, ka “nezinu nevienu gadījumu, kad startups tiktu izstrādāts un tikai tad domāts kā ar to nopelnīt”. Protams, reizēm tas startups var sanākt tik negaidīti veiksmīgs, ka pēc tam tikai atliek piemeklēt tam kādu biznesa modeli. Manuprāt, tviteris ir šāds gadījums. Neesmu baigi iedziļinājies tajā, ko stāsta paši ar tvitera aizsācēji, taču nedomāju, ka tvitera startup periodu raksturo brilianta biznesa ideja. Vismaz tā neizskatās, redzot, ka nu jau vairākus gadus naudiņa ir ripojusi tikai vienā virzienā.
Vēlos ievietot Jūsu blogā baneri vai reklāmu!
Gaidīšu atbildi uz
e-pastu: trennere@inbox.lv
Paldes! :)
Nedaudz atsit 37 Signals domāšanas veidu (iesaku palasīt klasisko “Getting Real”, ar nepacietību gaidu nākošo grāmatu, kas iznāks nākošgad), un, lielā mērā, visi viņu projekti tā arī ir sākušies – ne īsti līdz galam pabeigti, nepārmudrīti, bet katram ir bijusi sava pamatideja un konkrēta funkcionalitāte. Man patika viņu doma ka, pa lielam, viņi paši labāk zina, kas ir un kas nava vajadzīgs, un nepievieno savos projektos sūkumus, kurus katru dienu viņiem raksta uz meiliem lietotāji :).
Par twitteri. Šis laikam varētu būt viens ļoti konkrēts izņēmums, kad no sakuma nebija ne mazākās nojausmas par tā biznesa modeli. Klasiskā gadījumā – jau pagājušajā gadā tas būtu pilns ar reklāmas banneriem un teksta saitēm, būtu pro konts (ar vairāk iespējām, bez reklāmām), utt.. Taču bieži dzirdēts, ka veiksme nāk negaidīti, un pavisam citur, nekā domāts…
esmu pārliecināts ka nevienā grāmatā nav nekādu projektu veiksmes formulu, tas vienkārši nāk pats no sevis, no paša spējām, no attiecībām ar lietotājiem, no veiksmes. Lielākā daļa projektu tiek kopēti no citiem, līdz ar to arī to atdeves griesti ir noteikti. Vinnē tie, kas ir inovatīvi – daļēji vai pilnībā, nav svarīgi.
Tas arī paskaidro to, ka dažbrīd “gramatiski pareizi izveidoti” projekti, pēc grāmatām būvētie neaiziet, bet kaut kāds frīkains, gļukains serviss velk nost jumtu