Kur Latvija stāv pasaules globalizācijā? 1. daļa

Offšorings, outsourcings, insourcings un daudzi citi specifiski termini jau kādu laiku pasaulē tiek skandināti. Ar šādiem terminiem tiek apzīmēta globāla sistēma, kas skar tieši vismaz 1/3 pasaules iedzīvotāju, ja ne pat 1/2. Globalizācijas sekas galvenokārt var sajust ASV, Indijā, Ķīnā un vēl daudz kur, bet jau kādu laiku arī Eiropā.

Esmu uzrakstījis nelielu stāstiņu, kas ir sadalīts vairākās daļās. Šī ir pirmā.

Ko vispār nozīmē outsourcings, offšorings vai insourcings?

Outsourcings ir process, kad kādu no biznesa procesiem dod izpildīt kādai citai kompānijai. Visizplatītākais outsourcinga veids, man liekas, ir grāmatvedības outsourcošana.

Offšorings ir process, kad liela daļu no biznesa procesa tiek izveidota kādā citā valstī. Tipiska offšorošana ir, piemēram, Apple iPod ražošana Ķīnā. Ķīna ir pasaules lielākā offšoringa valsts, kurā notiek neizmērojami liela ražošana daudzām pasaules kompānijām.

Insourcings ir process, kad kāda biznesa darbība tiek atdoda kāda citai kompānijai, bet darbība notiek inhouse. Piemēram, tipiski ir dažādas piegādes sistēmas. Piemēram, ja veikals m79 visas (pagaidām laikam ir tikai daļa) savas piegādes būtu atdevis Latvijas Pastam. Pasaulē lielās piegādes kompānijas, kā FeDex vai DHL, ir aizgājušas vēl tālāk. Fedex, piemēram, apkalpo tādu kompāniju kā HP. Sākumā Fedex visus bojātos datorus, kas jāsūta uz garantiju, to reāli arī darīja, bet tad izveidoja servisu, ka Fedex pats savāc šo HP datoru, tajā pašā valstī to salabo un otrā dienā aizved atpakaļ klientam. Šajā mirklī notiek insourcings, kad reāli par kāda procesa vai pakalpojuma daļu atbild kāda cita kompānija, bet publiski darbojas “kompānijas vārdā”.

Pasaules lielākais intelektuālais outsourcings notiek uz Indiju. Kāpēc gan tieši Indiju? Indija kļuva par vienu no visplašāk outsourcotām valstīm pasaulē tūlīt pēc PSRS dzelzs aizkara krišanas. Pavērās daudz jaunu iespēju. Papildus visam plusu piedeva .com (dot com) kulminācija, kad visi investori, nedomādami vēsu prātu, investēja visur, kur vien kaut kas ir digitalizējams. Rupji sakot, tika izveidota mega interneta truba uz Indiju, kas savienoja to ar ASV. Papildus šim tehniskajam aspektam ir Indijas tautas mācīšanās un gribasspēks kaut ko sadarīt. Indieši neizmērojami daudz mācās un strādā ar mērķi kļūt tikpat labiem kā ASV. No sākuma daudzi indieši centās tikt prom no Indijas, piedalījās dažādos konkursos, lai saņemtu vīzas uz ASV, un tad arī turpat vien palika. Bet laiki nedaudz mainījās, arvien vairāk indiešu izmācās turpat uz vietas vai aizbrauc uz ASV universitātēm, bet tomēr paliek strādāt un veidot savus uzņēmumus savā valstī. Tagad tas ir iespējams, agrāk nebija – pateicoties digitalizācijai, ir izveidotas daudzas jaunas darba nišas, kuras visi steidz aizpildīt.

Kāpēc gan ASV ir jādibina sakari ar tādu valsti kā Indija? Ir vairāki labumi. (1) Indieši ir lēts darba spēks, salīdzinot ar amerikāņiem. (2) Indieši strādā pa dienu, kamēr ASV ir nakts un amerikāņi guļ. (3) Indieši bieži strādā daudz kvalitatīvāk nekā daudzi amerikāņi – šis ir viens no galvenajiem outsourcinga aspektiem. Galvenais ir kvalitāte un efektivitāte, tad seko izmaksas.

Šiem visiem darba labumiem nāk arī klāt fakts, ka, bagātinot valsti, ASV spēj pārdot arvien vairāk produktu Indijā, sākot ar dažādu tehniku un beidzot ar burgeriem un kolu.

Globalizācijas 2. daļa.

Tweet