Ar laiku esmu nonācis pie secinājumu, ka labāk ir lasītājiem pastāstīt, kas es tāds esmu, ko daru un kādēļ vispār viņiem būtu jālasa tas ko es rakstu. Anonimitāte nenozīmē, ka Tu vari rakstīt ko gribi, kad gribi. Blogosfērā visam jābut caurspīdīgam, jo blogs ir divpusīga saruna – kontakts. Kāda produktīva saruna var izveidoties, ja es nezinu, kas man pretī tur ir, vai 15 gadīgs nopuņķojies tīnis vai 25 gadīgs IT vadītājs.

Vēl es gribu pieminēt, ka, ja Tev ir bail, ka tevi kāds var atrast un uzzināt kā Tevi sauc – tad nesāc blogot, tas nav priekš Tevis. Ja Tu taisies apvainot kādus cilvēkus kāda neizdarībā, kāda vella pēc tad to darīt anonīmi. Ik pa laikam izlec kādi raksti par mani – protams, negatīvi. Tā kā es nezinu, kas tur stāv aiz tiem, man šie raksti ir pilnīgi vienalga, es tos noignorēju. Ja es zinātu, ka tur stāv kāds cilvēks ar pieredzi un tiešām viedokli, tad es censtos izraisīt diskusiju. Savādāk viss izklausās vienkārša lekšanās un mēģināša piesaistīt uzmanību.

Pēdējais no šādiem atgadījumiem ir kaut kāda Sanda raksts. Es tiešām nezinu, kas ir Sandis, un līdz ar man ir pilnīgi vienalga viņa viedoklis. Uzskatu, ka rakstot šādus rakstus, un nepasakot blogā, kas Tu tāds esi, Tu vienkārši centies piesaistīt sev uzmanību – mazvērtības kompleksi? Nemāki blogot tikpat labi, kā to dara krizdabz vai onkulis? Savādāk nespēj pārsist viņus, kā tikai uzbraucot šādi? Pats tajā pasākumā biji? Man pret Tevi nav nekāds respekts (un kādēļ gan, lai man būtu pret nezināmu cilvēku) un es tavu rakstu neņemu galvā, tam ir nulle vērtības. Protams rakstu izlasīju, pasmaidīju, nodomāju pie sevis – kārtējais anonīmais gudrītis.

Es negribu Sandim sabraukt augumā, bet viņš ir tikai piemērs. Šādi varianti parādās arvien vairāk un vairāk.

Ja Tu vēlies, lai Tavu viedokli respektē, iesaistās ar tevi sarunā – komentē, tad Tu nevari būt anonīms.