Mani vienmēr mulsina fakts, ka Latvijas blogi tiek salīdzināti ar ārzemju. Protams, ar tiem lielākajiem – Mashable, Techcrunch u.c. Tie nu vairs nav tie blogi kā mēs to pazīstam jeb kā “blogi” tiek definēti. Tie ir spēcīgi mediji, pie tam – ļoti spēcīgi, it sevišķi tehnoloģiju jomā.

Par Latvijas apstākļiem, blogeris ne reti tiek salīdzināts ar žurnālistiem. Dažos vārdos sakot, man tas liekas aplami. Daudzi Latvijas tā saucamie žurnālisti vienkārši barojas un strādā no tiem iedotās informācijas, bieži relīzēm. Tā nav viņa vaina, tas ir price/perfomance jautājums. Mēs esam skaitliski maza tauta. Retais žurnālists spēj atpelnīt savu ieguldīto laiku, lai tiešām nosegtu kādu tēmu izcili. Un tie, kas tiešām to dara, tie to izdara izcili un to nevar salīdzināt ne ar ko. Bieži tas ir visai miglaini, jo jāinformē sabiedrība tai saprotamā valodā. Šeit veidojas populisms utml. Interesanti, kas notiek mirklī, ja žurnālists raksta blogu? Kas tad tiek salīdzināts? Es zinu – šī ir ļoti diskutabla tēma, tāpēc labāk par to daudz nerunāt – kopsaucēju skaidrā prātā tāpat neatradīs.

Māka rakstīt ir tirgus vērtība

Viena no lielākajām vērtībām, ko jebkurš blogotājs izkopj, ir rakstītprasme. Mēs visi esam savā ziņā ļoti gudri, pat teiktu – ģēniji. Taču ne visiem mums ir dabas dotas īpašības, kas ļautu visiem forši izteikties rakstiskā veidā. Izteikties rakstiski mūsdienās ir ļoti spēcīga vērtība. Tas ir veids, kā paust savas idejas. Tā ir prasme, kas noder vairums mūsdienu konverjeru darbiniekiem (tie, kas sēž cubicles).

Mūsdienās lielākoties komunikācija notiek, izmantojot klaviatūru. Vai tas ir kārtējais e-pasts, vai tā ir skype saruna, vai tā ir kārtējā garlaicīgā atskaite priekšniecībai. Tas viss notiek rakstiski.

Bloga rakstīšana ir kā treniņš, kurā bieži vien cilvēki cenšas bez liekas liekvārdības izskaidrot problēmu, ideju, risinājumu vai viedokli. Nav svarīgi, par kādu tēmu – blogu rakstot, tomēr tiek stimulēta rakstiskā/skaidrojošā domāšana. Ar laiku, ņemot vērā komentārus/reakcijas, tieši vai netieši mācās no tā, kā pareizi nākamreiz formulēt savu ideju, lai cilvēki to izprot tieši tā kā tu to izproti.

Līdzīgas idejas tiek paustas arī Rework (šī grāmata ir viena no labākajām, ko esmu noklausījies vakara skrējienos) un mārketinga guru Seth’a Godin’a jaunākajā grāmatā Linchpin. Tas būtu, ka bieži mums skolās tiek uzliktas nepareizas robežas – minimālais apjoms, kurā mums jāpauž savs viedoklis par kādu tēmu. Tas mums ieaudzina daudz liekvārdības, lai vienkārši aizpildītu laukumu un ieliktu kārtējo ķeksīti. Šī mācība iet nedaudz pretrunā ar realitāti, kas ir mūsdienās – jāizsakās maksimāli īsi un precīzi.

No sākuma man nebija vēlme neko rakstīt par blogošanu. Cik tad var rakstīt blogeris par to cik blogot ir forši. Visi mēs esam dzirdējuši, ka “blogeri jau varās paši savā sulā ” u.tml. Tas taču ir tāpat kā jebkurā nozarē, visur cilvēki vārās savā sulā. Vēl jo vairāk dažiem diskusijas dalībniekiem sanāca vērst visu negatīvā gultnē – blogeri ir vienkārši, neprofesionāli ļautiņi, varbūt pat rupji, kam tikai uzrakstīt kādu negatīvo lietu un dabūt maksimāli lielu apmeklējumu, un pēc tam priecāties vienatnē naktīm ilgi, sevi dēvējot par Über Alles. Taču tas ir tikai blakusefekta populisms.

Rakstīšana sakārto domas, sakārto domu plūsmu, zemapziņā palīdz ikdienas darbos saprast, kā cilvēki reaģē uz tevis rakstīto tekstu. Domāju, ka rakstītprasmes vērtība mūsdienās tikai pieaugs.

Man liekas, ka savā ziņā sabiedrisko attiecību speciālisti ir palaiduši garām lielo iespēju strādāt ar blogeriem, jo blogu ir palicis ļoti daudz, taču tādu, kur tiešām vēl puslīdz nopietni raksta, ir palikuši tikai pāris. Griezdamies aug visādās blogerīgas vietnes, taču daudz ir tādu, kas raksta ļoti reti un raksta ļoti specifiskas un personīgas lietas. Ja arī blogs ir interesants, nekur nav norādīts autors vai kā ar to sazināties. Twitteris, Draugiem.lv un visi citi mikroizpaušanās veidi tikai potenciālo kvalitatīvo saturu padara par nekvalitatīvāku. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Bet tomēr ir jāatzīst, ka jau labu laiku ir pagājis klasiskā bloga rakstīšanas metode. Tev ir doma, blogs, raksti. Raksti tik gari cik vajag, lai lasītājs saprastu tavu domu. Katrs jaunais sociālais serviss, pakalpojums, iespēja ir orientējas uz tava mirkļa iegribām, domām un uzmanības veltījumu. Tu izspļauj savu ideju un aizmirsti. Tu neizgremo to sava veida esejā, ja tā to var nosaukt.

Protams, viss tas arī rada jaunas iespējas dažādiem cilvēkiem izteikties, kuriem bloga rakstīšanai nav laika (atceros, ka pirms pāris gadiem wordpressu uzskatīju par super vienkāršu sistēmu. Tagad man slinkums pluginus meklēt, installēt, kur nu vēl update taisīt). Bieži vien jau arī nav ko daudz teikt. Tiem pašiem uzņēmumiem. Vieglāk vairums auditoriju ir uzpirkt un paspodrināt savu zīmolu ar kādu konkursu nekā rakstīt blogu. Tas ir visai loģisks process.

Te nu es esmu nonācis pie tēmas. Kāds tad ir mūsdienu Latvijas blogeris? Taču pirms tam es vēlos pievērst uzmanību uz ikdienas informāciju, ko mēs patērējam. Mums patīk patērēt informāciju, taču tā visa nāk no rietumiem. Daudzi raksti tur tiek veltīti arī blogeriem. Blogeri šitā, blogeri tā, viena blogera ietekme (influencers), kā tos indentificēt un tā tālāk. Domāju, ka katrs otrais šī raksta lasītājs kādreiz ir ko tādu lasījis. Taču arvien vairāk lasot to visu informāciju, kas atkārtojas atkal un atkal, vai esat padomājuši vai visi tie ieteikumi un pārspriedumi attiecināmi arī uz Latvijas vidējo blogeri – cik nu mums te viņu ir.

Es uzskatu, ka tā nav. Mums te viss ir miniatūri. Taču jāņem vērā, ka Latvijā neviens NAV blogeris. Mēs Latvijā esam tādi kā 1/4, vai pat 1/8 blogeri. Paskaidrošu. Blogs nevienam nav iztikas avots. Blogs nevienam nav primārais vaļasprieks. Blogs ir kaut kāda vietne, kur ik pa laikam – ja uznāk vēlme tiek izteikts viedoklis. Ar nožēlu, dažiem tas kalpo tikai, kad ir kādas negatīvas emocijas. Varbūt esam atgriezušies uz blogu būtības saknēm. Tā gluži ar nevar teikt.

Liekas, ka ne visi sabiedrisko attiecību speciālisti to ir apzinājušies. Plus/mīnuss SA speciālista attieksme pret blogeri ir kā pret, hmm, zemākas škiras žurnālistu. Ir viena lieta, kam es gribu pievērst uzmanību. Kāda ir atšķirība starp blogeri un žurnālistu? Žurnālisti visai daudz informāciju un materiālus iegūst no SA speciālistiem. Tas ir viņu darbs. Par to viņi ir mācījušies un ar to tagad pelna sev iztiku. Blogeris no otras puses ir tikai blogeris 1/8 vai mazāk savas dzīves, karjeras, laika… sapratāt.

Tātad atbildiet man uz jautājumu, kāpēc cilvēkam, kas ikdienā var nopelnīt sev iztiku, un tas mazais laiks, ko viņš atvēl bloga būtu jāatvel tieši tev, manu dārgo sabiedrisko attiecību speciālist? Tu teiksi: “Bet viņš ar to aizraujas, viņam tas patīk.” vai vēl labāk: “Viņi ir īpatnēji.” Padomā loģiski taču! Vai Tu esi tik īpašs, lai ietekmētu šo īpašo mirkli?

Esmu piedzīvojis un apspriedis vairākus šos mēģinājumus, ietekmēt gan manu viedokli gan citu. Pastāsti, kāpēc man būtu jāklausa, kaut kāda svešinieka epastam?

Šeit es nonāku pie gala iznākuma. Mani fascinē vairāku meiteņu profesionalitāte. Viens ir tas, kā SA speciālists spēj izveidot attiecības ar kādu cilvēku, kas nav žurnālists (blogeris, twitterlietotājs… [ieliec savu vārdu]) un attiecīgajā mirklī, šī draudzība arī pārsveršās par apbusēju labumu. Un nē, nekas netiek uzpirkts, iesmērēts vai kā tā. Tās ir parastas cilvēciskas attiecības, kas izveidojas laika gaitā un gūst atzinību no abām pusēm. Esmu sastapis šādas meitenes (jā, SA jomā strāda 90% meitenes, un man tas patīk) gan lielās organizācijās, gan arī dažādas aģentūrās. Kompliments jums :)

P.S. daļēji noraksturoju SA speciālista un žurnālistu attiecības ar.

Tāpat kā Kristaps, regulāri saņemu dažādus aicinājumus aplūkot dažādus projektiņus vai produktus par kuriem iespējams beigās arī uzrakstīt. Daži ir interesanti, bet nesaistoši ar šo blogu. Daži ir vienkārši nonsenss. Daži ir interesanti un arī saistoši ar šī bloga satura vai vismaz auditorija būtu īstā. Nereti tiek piedāvāts palietot kādu tehnoloģijas brīnumu (printeri, telefonu, mobilo internetu, mp3 pleijeri…). Ziniet, es vairāk esmu atteicis kā piekritis. Man nav laika visus tos aparātus testēt. Es esmu parasts cilvēks, kas visnotaļ labi pazīst internetu un datorus. Ir ļoti grūti objektīvi novērtēt X vai Y tehnoloģijas brīnumu, bet it kā jau tāpēc šis ir blogs, kur es paužu, ko es domāju, nevis bārstu daudz dažādus tehnoloģiskus terminus kā to dara IT portāli un žurnāli. Protams, var jau spiest no sevis kaut kādus garākus teksta blāķus un liet ūdeni. Bet, pa lielam, kuram no Jums interesē printera, mp3 vai kāda cita brīnuma apraksts. Tādiem nolūkiem kalpo tādi reklāmrakstu žurnāli kā NEXT.

Redziet, par šīm lietām neviens nekad nav piedāvājis kaut ko samaksāt. Uzskatu, kas tas ir pareizi. Latvijas blogi nav nekādi lielie mediji, kuros vajadzētu ļoti pirkt reklāmrakstus (par to pašu naudu var izveidot daudz interesantākas lietas, kurās iesaistīt blogus). Kā arī blogerim jābūt pagodinātam, ka viņam iedod uz noteiktu laiku palietot kādu mantiņu, par kuru viņš, ja grib var uzrakstīt saviem lasītājiem rakstu. Būtu aplami cerēt, ka blogeris pārpublicēs/pārrakstīs preses relīzi, kas nākusi no kādas IT kompānijas. No otras puses skatoties, ja ir zināma auditorijas, kas lasa blogu, tad, protams, var izveidot apbusēji (trijpusēji) izdevīgu pasākumu, kurā blogerim tiek iedots burkāns, viņš par to uzraksta objektīvu rakstu, kuru auditorija arī novērtē. Vai arī mēs labāk gribētu lasīt atsauksmes no anonīmām personām internetā? Labāk no zināmiem cilvēki, kas neslēpjas (šeit mājens personām, kas organizēti centās uzpūst Sindikāta joku).

Turklāt vai dažādu tehnoloģiju brīnumu mārketinga cilvēkiem ir viegli dabūt normālu viedokli no cilvēkiem? Pirmkārt, ja nebūtu personiskie blogi, būtu grūti atrast kādu aktīvu cilvēku, kam tas interesē un, turklāt pārbaudītu/uzticamu viedokli, kas nav ietekmēts. Otrkārt, liekas, ka žurnālu un dažādu IT portālu viedoklis ir palicis tik pelēks, ka ar viņiem ir grūti sadarboties ar mērķi iegūt objektīvu skatījumu uz lietām. Vismaz es jau labu laiku neuztveru normāli šos rakstus, tie ir (1) sponsorēti jeb pirkti reklāmraksti (btw, no kuriem runā, ka atdeve ir ļoti minimāla) (2) interneta veikalu atbalsīti preces raksti, kas ir domāti, lai veicinātu pārdošanu.

Pagājušo nedēļu es sakontaktējos ar pāris kompānijām un lūdzu aprakstīt savu pieredzi ar sociālajiem medijiem.

Zane Bojāre no Hauska & Partner. Kā zināms, Hauskas vieni no klientiem arī ir Bite un IZZI, kas arī ir iesaistījušies šajos sociālajos medijos:

Esmu dzirdējusi par nozares biedriem, kas darbā ar blogeriem vēlas kontrolēt saturu un reizēm izmanto visai neētiskas un nekorektas metodes. Pieļauju, ka ir arī kādi blogeri, kam atlīdzība par rakstu ir gana labs motivators sagandēt savu reputāciju. Tomēr mana pieredze rāda, ka lielākā daļa ilgstošo Latvijas blogotāju ir ieguldījuši milzīgus laika resursus sava bloga uzturēšanā, tēla izveidošanā un lasītāju uzticības iekarošanā. Ir grūti noticēt, ka viņi būtu gatavi šo darbu izmest zemē, piekrītot saņemt atlīdzību par rakstu. Mūsu uzņēmumā neesam saskārušies ar situāciju, kad mums būtu doti mājieni par atlīdzību no blogeru puses vai arī kad paši būtu ko tādu piedāvājuši. Savus ētikas principus darbā ar sociālajiem medijiem esam apliecinājuši arī publiskotajā Hauska & Partner grupas sociālo mediju politikā.

Reizēm blogeri un Twitterotāji pārspīlē savu nozīmi un ietekmi – protams, uz IT jomu vai jaunajām tehnoloģijām orientētam uzņēmumam, kam mērķauditorija ir jauni, aktīvi cilvēki, sociālie mediji var būt  ļoti nozīmīgs komunikācijas kanāls. No otras puses, lielai daļai uzņēmumu vai organizāciju ir pavisam citi mērķi un auditorijas, kuriem daudz svarīgāka būs publikācija Latvijas avīzē, nekā pāris tūkstošu Twitter lietotāju apskatīts „tvīts”. Interneta mediju nozīme noteikti tikai pieaugs, tomēr teikt, ka „ja tevis nav Twitter, tad tevis nav vispār” vēl ir pāragri.

Lielākais izaicinājums darbā ar sociālajiem medijiem ir tas, ka nav iespējams kontrolēt  publiskoto ziņu. Blogeris uzrakstīs to, ko domās. Un pat ja viņš uzrakstīs ļoti pozitīvu rakstu, vienmēr atradīsies kāds komentētājs, kam būs savādāka pieredze vai viedoklis. Ir bijuši gadījumi, kad blogeris, piemēram, atsakās par kaut ko rakstīt, jo nav paticis pasākums vai gadžets, bet tas ir vairāk savstarpējas cieņas jautājums. Ir bijuši gadījumu, kad jau sarunas sākumā blogeris pabrīdina, ka rakstīs visu, arī to, kas nepatiks – mani parasti šīs piebildes smīdina, jo, protams, saprotu, ka blogerim patiesība ir gluži vienkārši pašcieņas jautājums, bet acīmredzot, ir cilvēki, kam šādas lietas ir jāatgādina. Galu galā – konstruktīva kritika ir tas, no kā visvairāk var mācīties. To ļoti bieži esam spiesti skaidrot saviem klientiem, norādot uz to, ka negatīvie komentāri var arī būt laba ierosme produkta vai pakalpojuma attīstībai.

Līdzīgi domā Hill & Knowlton valdes priekšēdētājs Ralfs Vīlands:

Mūsu pieredzē nav un nebūs blogera satura pirkšana. Var būt ieteikumi sponsorēt vai atbalstīt kādu blogu, ja tā saturs vērtību ziņā ir līdzīgs kādas kompānijas vērtībām vai tās mārketinga mērķiem.

Neticu, ka visi Latvijas blogeri ir pērkami. Tā fiziski nevar būt. Ticu tam, ka kāds varbūt ņem naudu. Tāpat, kā ikvienā jomā. Tas, kas, iespējams, ir nepieciešams – kaut kāda pašregulācija, kas auditorijai ļautu saprast kopīgos principus. Uzvedības pamatpunkti: mēs daram tā, bet nekad nedarām, lūk, tā. Tos varētu darīt zināmus publiski. Blogeru kā viedokļa ietekmētāju (influencers) loma pieaugs. IJa publiski būtu zināmi kopīgie uzvedības principi, tā varētu pieaugt ātrāk.

Sociālo mediju uzplaukuma laikā uzvarošas būs labas idejas, dialogs un lielāka atklātība, nevis mēģinājums tajos iezagties ar tradicionāliem mārketinga materiāliem, kas tiek ātri atmaskoti.

Man izdevās noķert Vitu Siricu, kas ir Tele2 sabiedrisko attiecību vadītāja, viņas komentāri:

Tele2 komanda novērtē un seko līdzi tam, kas notiek blogosfērā un sociālajos medijos.
Cienām tos sfēras pārstāvjus, kuri veido savus blogus, lai vienkārši pastāstītu citiem cilvēkiem par viņuprāt aktuālām un interesantām lietām. Īpaša uzslava tiem blogeriem, kuri gandrīz vai dzīvo internetā sociālo un komunikācijas motīvu vadīti, vienkārši tāpēc, ka viņiem patīk dalīties ar informāciju un savu pieredzi ar citiem.

Jāatzīst gan, ka bieži blogeru viedoklis ir ļoti subjektīvs un pat brīžiem varbūt nekorekts, taču ja tas tiek darīts ar patiesām emocijām, mēs to vērtējam ļoti augsti. Prieks, ka sociālo mediju popularitāte Latvijā aug, un ka interesantu un saturīgu blogu kļūst arvien vairāk. Tele2, kā uzņēmumam, tā ir vēl viena iespēja iegūt ātru un tiešu patērētāju viedokli.

Samaksājot par rakstu kādā blogā, iespējams, varētu gūt rezultātus, taču tikai īstermiņā. Skatoties globāli, tas drīzāk varētu nodarīt kaitējumu kā uzņēmumam, tā arī paša blogera reputācijai. Turklāt, piespiedu ieraksti būs nedabiski un lasītājiem mazāk interesanti. Tāpēc, veidojot Tele2 komunikāciju, līdz šim neesam to praktizējuši un neplānojam šāda veida sadarbību arī nākotnē.

Izlasot šos viedokļus un manu personīgo pieredzi ar vairākām PR un mediju aģentūrām, reti kuri vēlas maksāt blogerim par sava viedokļa viltošanu. Protams, ir atsevišķi gadījumi bijuši, bet es no tiem esmu atteicies. Šajā industrijā strādā pietiekami gudri un analizēt spējīgi cilvēki.

Pa lielam, es personīgi vienmēr esmu bijis atklāts sadarbībai, bet cenšos nepārkāpt ētikas līniju, ja tas tiek izdarīts, tad agrāk vai vēlāk, tas tiek atklāts un tas ir lielāks ļaunums. Turklāt es esmu pavadījies tiešām daudz laika viedojot šo blogu, es negribu, lai pārdesmit latu pēc, man būtu jāiespring uz to, vai kāds nu atklās sliktās lietas.

Barcamps priekš manis sākās jau piektdienā, kad bija saucamais Preparty. Sakritība vai kā, bet es tiku apsēsties pie galda, kur bija veseli seši iPhone telefoni un viena meitene bez iphone. Enriko pulkstenis tiešām bija pārbāzts, daži jau ap 19 vakarā bija manāmi iedzēruši, citi vēl ne tik ļoti. Pārsvars bija iebraucēju pusē, tie tiešām bija daudz. Tika satikti daudzi cilvēki, kopumā vēlu naktī aizbraucu mājās.

Sestdiena

Biju uz vairākām prezentācijām, bet par spilgtākajām daži komentāri. Prezentācija no delfiem, un manas domas apmēram saskan kopā ar Coolynx pateikto. Bija divas prezentācijas par virālo mārketingu, viena sūdīga, jo likās, ka manāmi pietrūkst pieredzes džekiem interneta mārketingā, bet otrā bija ļoti laba – it kā nekas jauns, bet radīja interesi iegādāties kādu grāmatu par šo jautājumu.

Lai atvaino Jeremy, bet viņa prezentācija bija laba no prezentācijas formāta un stāstīšanas. Saturs bija visai sekls. Jeremy parādīja, ka twitteris ir jauns komunikācijas veids, ar ko iespējams iegūt auditoriju, no kuras, iespējams, var atsijāties potenciāli klienti.

Viganta prezentācija man ļoti patika. Vislabākā prezentācija, kādu es redzēju barcampā. Par ideju, protams, varam diskutēt. Vigantam ir izkopts prezentēšānas stils. Savulaik man ir nācies arī uzstāties potenciāliem klientiem ar prezentācijām par IT risinājumiem un zinu, cik grūti un ilgstoši iegūt šādas iemaņas.

Biju vēl uz Opera prezentāciju par web standartiem. Bija ok, bet devos mājās, lai sagatavotos vakaram.

Ninja Party

Notikuma vietu bija grūti atrast, jo rupji sakot, tā atradās stroikā, kurai viena telpa bija izromentēta uz urrā. Pasākuma vieta perfekta, tāds kā klubveidīgs bārs. Gan padejot, gan parunāties ar citiem mīkstos krēslos. Par dzērieniem un ēdieniem arī tika parūpēts. Liekas, ka ēdiens tur daudz vēl palika pāri. Dzērieni sākumā bija pa brīvu, kas paspēja, tas dabūja. Pēc tam 2ls par tipiskajiem kokčiem. Bārs tika izdzerts tukšs. Naktī kaut kad uzradās arī Gustavo un Žanete. Mednis ar Grēviņu lika ideālu mūzika, žēl, ka tik to setu nevar dabūt ierakstā.

Mūzika bija ideāla, un tusiņš tā pa īstam sākas tikai ap kādiem 1 naktī, pirms tam bija tāda mīcīšanās vien. Tie, kas aizgāja, paši vien var nožēlot, bet saprotu arī viņus. Agri nākamā dienā jāceļas.

Svētdiena

Opera un Google. Googles pārstāvis stāstija par meklētāju. Opera stāstīja par Opera mini. Tā teikt – nothing special, bet lielu vīru prezentācijas ir must see statusā man.

Barcamp Idol. Bija vairāku labu, vairāku nesaprotamu un vairāku smieklīgu ideju. Ideja, kas man vislabāk patika bija no twitterī zināmā – eksperts. Ideja bija uztaisīt māksliniekiem battlu vietu internetā.

Viens gan bija redzams, Inbokss pārstāvis komisijā bija bargs, bet taisnīgs.

Uz afterpary aizbraucu, bet biju pārāk saguris, lai tur uzturētos ilgi, aizbraucu mājās, lai izgulētos (pirmdien nogulēju līdz 11:00).

Kopumā pa visu pasākumu esmu saticis:
Artis Āre, Dabbler, Putnu Vētra (vai kā tā), Gunča, Arčijs, Mobix, Atoms, Artūrs Mednis ar draudzeni, Maksims, Joha, Jeremy, Lexxus, Koko, Skujiņš, Esemono, Zigmārs no Boot, Krist2ps, Pēteris Krieviņš, Laacz, Eksperts, Vigants,  un, protams, Rolandinsh ar Undīni, Onkulis ar draudzeni, Džerijs, Ramūns, Uldis Z., Helmuts, Tehnio komanda. Pa gabalu redzētas meitenes no meitenēm.lv. Ļoti daudz pazīstamu interneta darboņu. Drošvien vēl daudzus citus satiku, bet nevaru uzreiz visu atcerēties – piesakās komentāros!

Pasākums noorganizēts bija ideāli, kopumā par prezentāciju saturu negribu spriest, jo es to nevaru. Ja es pats būtu uzstājies, tad es varētu citus arī nedaudz pakritizēt.

P.S. Dažiem ar lielām mutēm novēlu nākamreiz uzstāties, nevis visai klaji braukt augumā organizētājiem, helpdeskam un citiem, kas šo pasākumu padarīja par lielisku nedēļas nogali.

Tas notika apmēram tā. Sen sen, vienā no blogeru vakara pasēdēšanas, izskanēja ideja, ka vajadzētu saorganizēt Blogeru (jā, ar lielo burtu!) komandu augusta sporta spēlēm. Bet tas viss noklusa…

Nesen man ienāca precīzāka informācija un es uzmetu pāris blogeriem meilu un tālāk jau nav jāstāsta. Diemžēl es pats gan nevarēšu būt dalībnieks blogeru komandā, jo tad uzņēmums, kurā strādāju, varētu uzmest lūpu uz mani :)

Es aicinu visus aktīvos blogerus, pieteikties. Vairāk informāciju jau var iegūt pie Atoma.

P.S. Spread the word.

Uz plakātiem reklāmas teksts ir: “Meklē internetā “Ātruma polise”".

Īsā atbilde uz šo reklāmu man ir: WTF?

Garā atbilde. Paldies. Tiem, kas ir atraduši jēgu kačāt trafiku, tiem šī ir mega iespēja dabūt spēcīgu apmeklējumu dabiskā veidā. Kaut vai tagad pavērojot Google rezultātus. Ko mēs tur redzam? Blogs, blogs, forums, forums, utt…

Tātad, ko tas nozīmē, konkrētais apdrošinātājs nav tā īsti parūpējies par savas lapas izveidi uz šo akciju – vai arī vēl noslēpums – vai arī mārketinga gājiens.

Tātad, tagad blogeriem ir iespēja kārtīgi iesisties plaši meklētā atslēgvārdā iekš googles rezultātiem. Ko mēs darām? Rakstām rakstu. Virsrakstā noteikti pieminam Ātruma Polisi (kā, piemēram, to jau ir izdarījis Artūrs vai Onkulis). Tālāk sekojam visiem noteikumiem, kā vajadzētu rakstīt rakstus vienā no iepriekšējiem maniem rakstiem.

Atgādināšu. Rakstā jābūt:

• virsrakstā šis vārdu salikums “ātruma polise”;
• raksta ievaddaļā arī jābūt šim vārdu salikumam;
• ja liekam kādu attēlu, tad noteikti pie attēla paskaidrojuma (ALT un description) arī ieliekam šos abus maģiskos vārdus;
• nepārcenšamies ar šiem abiem vārdiem, tad nekas labs nebūs. Relatīvi no 100 vārdiem šiem vārdiem nevajadzētu sastādīt ne vairāk kā 5-8 (respektīvi, 5-8% procenti no teksta);
• ja lietojam tegus, tad neaizmirstam tos pievienot, vēlams ne vairāk kā kādus 7.

Mans final consensus (nē, es to nesalīdzinu ar License to kill). Ja es būtu tajā sabiedrības daļā, kura aktīvi izmanto auto, lai pārvietotos, tad, bez šaubām, paņemtu šo polisi (lai vai kura tā apdrošināšanas kompānija būtu). Bet ne jau tāpēc, ka es būtu nez kāds maniakāls braucējs, bet gan tādēļ, ka gadās pārkāpt noteikumus (kuram gan nē?), un tad ir jauki apzināties, ka pārkāpumu apmaksā.

Kuru pusi pārstāvi Tu?

a) to, kura domā, ka tas ir super, ka nejaušus pārkāpumus apmaksās;

b) to, kura ir pret, jo tagad visi trakie skries atspērušies un būs vēl lielāks haoss uz ielām (atgādināšu, ka apdrošinātāj nav ar pliku roku ņemami un noteikti būs kādi limiti);

c) to, kuri ir par, jo, iespējams, samazinās kukuļdošana ceļu policijai.

P.S. yes, indeed, es ar spēlēju uz Google rezultātiem.

Kā jau visi zināt, tad bija saorganizēta tāda konference kā Bridgecamp. Es gan negribu saukt to par ne-konferenci, bet gan savadāku konferenci :) Kopā pa abām dienām bija sanākuši apmēram 80 unikāli apmeklētāji (nu gan pateicu) un kopā tika prezentētās gandrīz 30 prezentācijas. Otrajā dienā bija divreiz mazāk auditorijas nekā pirmajā, jo bija svētdiena un silts laiciņš ārā utt. Man šis pasākums likās ļoti interesants, jo sanāca pašam uzstāties ar prezentāciju par Web Analytics tēmu. Atzīstos, ka nebiju īpaši neko gatavojies, jo Web statistikas tēma ir ārkārtīgi plaša un tajā pašā laikā šaura. Ja sāktu runāt ļoti padziļināti (ko arī it kā vajadzētu), tad sanāktu prezentācija uz 2 stundām. Es gribēju izbraukt uz to, ka man uzdod jautājumus un cenšos uz tiem atbildēt. Paldies Dievam, tā arī notika – izglāba manu uzstāšanos. Visvairāk jautājumus uzdeva meitene no politika.lv (piedod, bet aizmirsu paprasīt, kā ta Tevi sauc :). Sākums manai prezentācijai bija pašvaks, bet tad, kad aizgāja diskusijas, tad viss bija oukei. Pati prezentācija ir švaka jau augstāk minēto iemeslu dēļ, bet es tagad zināšu, ko nākamreiz prezentēt un kā stāstīt – zinu, ko vajag gatavot.

Runājot par NVO pārstāvjiem. Jā, viņi arī bija (nu nebija tikai blogeri taču). Domāju, ka viņi ļoti daudz ko ieguva un vajag tikai darīt, darīt, nevis aizmirst šo visu. Protams, bija arī ekstrēmisti un parāk iedzīvojušies savos sapņos indivīdi, bet visā visumā – super. Visvairāk no visiem NVO pārstāvjiem man patika Zane, kas prezentēja un runāja par LJP. Šo meiteni jau esmu manījis iepriekš. Viņa iet, runājas, iegūst jaunus kontaktus. Viņa mēģina iesaistīties blogos (kaut gan savu adresi tā arī nepateica). Tas viss ir super. Es ceru, ka viņi pilnveidos savu ideju un tuvosies pozitīvam gala rezultātam.

No IT puses runātājiem, protams, laba prezentācija bija Artūram (jau vairākas reizes biju redzējis), bet 160 slaidi un 30 min ir ļoti iespaidīgi. Ļoti patikās arī Morozova prezentācija par mobilajiem telefoniem mazattīstītajās valstīs. Varēja just, ka cilvēkam ir ārkārtīgi liela pieredze. Par pārējiem IT džekiem varu teikt tikai vienu – super!
Vajag mums iet un citiem mācīt dažādas lietas. Nevajag mums savā starpā tusēties un neiziet uz ārpusi.

Pagaidām par šo notikumu ir rakstijuši jau daudz, visu,  ko esmu piefiksējis, var atrast te, un arī vēlāk sarakstu papildināšu.

Paldies par bildi Ricenet.

Galvenā ideja, ko es gribu pateikt, ir, kā lieliski var izmantot blogus, lai izreklamētu savu jauno projektu (gan offline, gan online variantus). Pats esmu pēc lūgumiem izskatījis pāris projektus. Esmu noreklamējis Visidati.lv, sesX.lv, e-formas.lv un citus. Protams, ir bijuši projekti, kurus es neesmu šeit aprakstījis, bet esmu sniedzis nelielus komentārus, kādēļ mana atbilde tomēr ir negatīva – pārsvarā tas ir tādēļ, ka man tas projekts neliekas interesants vai Latvijai inovatīvs. Man ļoti patīk attiecības, kad man atsūta nelielu aprakstu par projektu ar pāris jautājumiem novērtēšanā – ieteikt kaut ko, atrast bugus un galu galā arī, ja viss ir labi, tad arī uzrakstīt šeit nelielu rakstu. Pēc šāda paša principa noteikti vadās arī vairāki citi Latvijas blogeri. (nav runa par apmaksātiem reklāmrakstiem)

Ko darīt, ja man nav savs blogs, neesmu izveidojis nekādas attiecības ar blogiem, bet vēlos, lai par manu projektu tomēr uzraksta?

Viss ir ļoti vienkārši. Blogeriem patīk jauki un caurspīdīgi projekti. Man patīk redzēt, ka ir ieguldīts laiks un gribēšana. Es cienu autorus, kas nav padomājuši par ātru ROI (return of investment) un aiz entuazisma ir uzbliezuši jaunu projektu, kas ir labs un varbūt Latvijas sabiedrība vēl tam nav gatava (e-formas.lv variants). Vislabāk ir, ja šāds projekts nav bijis Latvijas zonā.

Ja projektā būs kāds apslēpts akmens, to blogeri atradīs un pacels gaismā. Tiks nodarīts lielāks ļaunums kā labums. Kā neveiksmīgu piemēru es varu minēt Itwork.lv. Projekta autors izveidoja sludinājumu servisu. Viss bija labi, bet daudziem nepatika tas, ka jebkurš uzņēmums nevar ievietot bezmaksas sludinājumu šajā vietnē. Galvenie argumenti bija apmeram šādi: “Kāda jēga likt sludinājumu vietnē, kur nekā nav, un par to vēl maksāt?” Par šo ļoti daudzi sadusmojās. Daudzi raksti par šo projektu bija labi, bet pusē no raksta tika apspriesta šī problēma, kas nedaudz meta ēnu uz projektu. Diemžēl projekta autors neieklausījās daudzu blogeru viedokļos, un pēc pāris mēnešiem projekts tika slēgts un domēnu veiksmīgi pārpirka Artūrs Mednis.

Šis bija tikai neliels piemērs, ka laba ideja tiek sagrauta pašos sākumos, ja autors neieklausās cilvēkos. Domāju, ja tomēr būtu ieklausījies, tad vēl joprojām šī vietne darbotos.

Nesen es satiku cilvēku no grupas P.O.R.N.O. & Co, daudzi viņu dēvē iesaukā – aspirīns. Viņš organizē Katana turnīru Latvijā. Runājām par to, kā varētu viņš šo pasākumu iedabūt Latvijas blogos, un es viņam ieteicu šādu politiku:

Sāc ar vienu blogu. To pirmo, kurā Tu gribētu, lai parādās reklāmraksts par šo foršo pasākumu. Ja viņš tomēr negrib reklamēt, tad ej pie nākamā. Respektīvi, sastādi prioritātes. Vislielākos rezultātus noteikti nevar iegūt, ja izsūtīsi top 20 blogeriem “preses relīzi” ar lūgumu noreklamēt.

Padomāsim sekojoši, kāpēc tu gribi noreklamēt projektu? Tādēļ, ka Tu vēlies piesaistīt jaunus cilvēkus šim konkrētam projektam/pasākumam – jo vairāk, jo labāk. Ar blogiem pārsvarā ir tā, ka, ja kāds mazāk apmeklēts blogs būs uzrakstījis sakarīgu rakstu par kādu jaunu projektu, diez vai kāds populārs blogs rakstīs to pašu, jo viss jau ir pateikts #1 blogā, bet, ja lielāks blogs ir #1, kas uzraksta, tad mazāki blogi, iespējams, tam sekos. Lielāku auditoriju var sasniegt tikai ar apmeklētākajiem blogiem. Tāpēc ieteicu aspirīnam izveidot prioritāšu sarakstu un pieturēties tam maksimāli tuvu.

Ok, šis gadījums ir tāds offline pasākums, bet domāju, tas ir attiecināms uz visiem. Protams, ja Tev ir labas attiecības ar blogeriem, tas shēma varētu būt savādāka.

PS. Ar mani par jauniem projektiem var droši sakontaktēties caur kontaktu sadaļu vai arī maris [at] nombre.lv.

Ar laiku esmu nonācis pie secinājumu, ka labāk ir lasītājiem pastāstīt, kas es tāds esmu, ko daru un kādēļ vispār viņiem būtu jālasa tas ko es rakstu. Anonimitāte nenozīmē, ka Tu vari rakstīt ko gribi, kad gribi. Blogosfērā visam jābut caurspīdīgam, jo blogs ir divpusīga saruna – kontakts. Kāda produktīva saruna var izveidoties, ja es nezinu, kas man pretī tur ir, vai 15 gadīgs nopuņķojies tīnis vai 25 gadīgs IT vadītājs.

Vēl es gribu pieminēt, ka, ja Tev ir bail, ka tevi kāds var atrast un uzzināt kā Tevi sauc – tad nesāc blogot, tas nav priekš Tevis. Ja Tu taisies apvainot kādus cilvēkus kāda neizdarībā, kāda vella pēc tad to darīt anonīmi. Ik pa laikam izlec kādi raksti par mani – protams, negatīvi. Tā kā es nezinu, kas tur stāv aiz tiem, man šie raksti ir pilnīgi vienalga, es tos noignorēju. Ja es zinātu, ka tur stāv kāds cilvēks ar pieredzi un tiešām viedokli, tad es censtos izraisīt diskusiju. Savādāk viss izklausās vienkārša lekšanās un mēģināša piesaistīt uzmanību.

Pēdējais no šādiem atgadījumiem ir kaut kāda Sanda raksts. Es tiešām nezinu, kas ir Sandis, un līdz ar man ir pilnīgi vienalga viņa viedoklis. Uzskatu, ka rakstot šādus rakstus, un nepasakot blogā, kas Tu tāds esi, Tu vienkārši centies piesaistīt sev uzmanību – mazvērtības kompleksi? Nemāki blogot tikpat labi, kā to dara krizdabz vai onkulis? Savādāk nespēj pārsist viņus, kā tikai uzbraucot šādi? Pats tajā pasākumā biji? Man pret Tevi nav nekāds respekts (un kādēļ gan, lai man būtu pret nezināmu cilvēku) un es tavu rakstu neņemu galvā, tam ir nulle vērtības. Protams rakstu izlasīju, pasmaidīju, nodomāju pie sevis – kārtējais anonīmais gudrītis.

Es negribu Sandim sabraukt augumā, bet viņš ir tikai piemērs. Šādi varianti parādās arvien vairāk un vairāk.

Ja Tu vēlies, lai Tavu viedokli respektē, iesaistās ar tevi sarunā – komentē, tad Tu nevari būt anonīms.

Šoreiz interesanti ir pavērot twitterotāju statistiku (nu jūs tak zinat, ka es mīlu statistiku :). Izmantoju TweetStats (šim rakstam iedvesmu atradu šeit, kuru arī noķēru pašā twitterā).

Tātad, twitterotāji:

krizdabz. Kristapam ir izteikta čivināšanās 16 pēcpusdienā un vēlu vakarā un visbiežāk ceturdienā. Visvairāk viņš ir atbildējis Blackhaltam (reply). Par klientu viņš visbiežāk izmanto IM.

torbjon. Maksims visvairāk čivina no rīta, pēcpusdienā un vēlu vakarā. Visvairāk izmanto Twitterfox klientu. Visvairāk atbild onkulim un blackhaltam.

Endijs. Endijs čivina visu laiku, kamēr vien neguļ. Par brīnumu, visvairak viņš ir atbildējis man. Izmanto Twitterfox klientu.

Šādā veidā varam daudz un dikti raksturot čivinātājus. Ok, es saprotam arī to, ka šī statistika ir nedaudz neobjektīva, jo nav daudz datu ko analizēt. Pēc pāris aktīviem čivināšanas mēnešiem varēs patiešām pavērot.

Btw, mans twittera profils – vakar uzķēmoju pielāgotu fonu.