Pēdējā gada lielākais hīts ir izmantot visādus sociālo mediju rīkus, kas sniedz mums iespēju nobļauties un gūt 15 minūšu uzmanības ar savu “ātri uzveidoto saturu”. Taču labam saturam jādzīvo daudz ilgāk (šo blogu, kuru pēdējā laikā ļoti reti papildinu ar rakstiem, vēl joprojām katru nedēļu apmeklē ap 2000 cilvēku). Tas nav saturs sociālajos medijos – bilde twitpicā, kas aktuāla tikai konkrētās stundas – varbūt maksimāli vienu dienu. Twitters un citi sociālie tīkli mums dod iespēju cīnīties par “momentu” -par klikšķiem, kas tiek savākti pāris stundu laikā. Tad saturs nomirst – to vairs neviens neapskata, jo jau ir kāds cits, kas krāj klikšķus.

Blogos ir iespēja radīt daudz saturīgāku saturu. Kūrēt saturu ir daudz vieglāk. Noteikti esat dzirdējuši frāzi:

“Es tagad neveidotu WordPress blogu, bet gan uztaisītu Twitter kontu vai Facebook lapu.”

Vai ne? Arī Twitterī nav viegli – jo visi to dara. Kas prot un neprot. Daudz grūtāk ir radīt saturu no jauna un pasniegt tā, ka tas dzīvo ilgāk par vienu dienu. Jā, es esmu viens no tiem, kas vēl joprojām uzskata, ka “tradicionāls” blogs ir labākais veids, kā pasniegt savas idejas, un “ieguldītais laiks” neizgaist tik ātri.

Satura stratēģija ir velnišķīgi piņķerīga lieta. Nereti mēs atrodam mājaslapas, kurās saturs patiešām nav aktuāls. To neviens neatjauno. Tipiski pie lapas izstrādes pasūtītāja iedomas par “jo vairāk satura – jo labāk” netiek apgāztas. Esmu pamanījis, ka uzņēmumi tieši tagad atkal sākt veidot jaunas mājaslapas (krīze garām?) – pieļauj tās pašas vecās kļūdas – zem izvēlnes var atrast daudz apakšlapu, kuras pēc kāda laika būs ar vecu un neaktuālu informāciju. Mūsdienās pievieno blogu vai twitter pogas/widžetus. Uz palaišanas brīdi viss ir jauki, bet jau pēc mēneša twitterī nav neviena ieraksta, blogā karājas tas pats vecais ieraksts ar nosaukumu “Mums tagad ir blogs”. Tas ir nožēlojami.

Satura stratēģija sastāv no vairākām daļām. Daļa no tām ir tehniskas – kā saturs tiks atrādīts, tā struktūra, kādas tehnoloģijas tiks pielietotas u.tml. Otra daļa ir nedaudz svarīgāka – kā saturs tiks ražots (sākot ar ideju, beidzot ar kļūdu izķeršanu), kuri cilvēki par to atbildēs, kas notiks ar saturu vēlāk, kad, iespējams, tas varētu kļūt neaktuāls.Izklausās vienkārši, taču nereti organizācijās iestājas panika mirklī, kad neviens īsti neprot samazināt bildi, nerunājot nemaz par tādām lietām kā tehniski ievietot tekstu lapā (jā, vecais stāsts par nepareizu kopēšanu no Word dokumentiem), un visbeidzot – satura noformēšana pēc primitīvām SEO vadlīnijām. Mājaslapa nav vienreizējs pasākums – to nedrīkst tikai uztaisīt un vēlāk aizmirst par tās saturisko uzturēšanu.

Pirms apmēram gada es izlasīju pirmo grāmatu par interneta satura stratēģiju. Grāmatā tika izklāstīts tieši tik daudz teorijas, cik man uz to mirkli vajadzēja – no šāda skatpunkta vēl nebiju tajā laikā strādājis. Tajā bija pateiks vārdos tas, ko iepriekš nespēju nodefinēt. Kopš tā laika esmu izlasījis vēl pāris grāmatas gan par satura stratēģiju, gan par tā kūrēšanu.

Burtiski pirms pāris dienām iznāca satura stratēģijai veltīta sīkGrāmata (100 lappušu plāna) The Elements of Content Strategy, kurā ir vēl konkrētāk izklāstīts, kā visu šo procesu organizēt un, protams, dokumentēt. Ļoti maz “ūdens”, un visai daudz “gaļas”. Lieliska grāmata, lai, netērējot daudz laika, uzzinātu ko vairāk – gan kā veidot jaunas mājaslapas, gan kā organizēt informācijas apmaiņu organizācijas iekšienē, lai nodrošinātu veiksmīgu ārējo komunikāciju.

P.S. Tās 100 lappušu grāmatas man sāk patikt vairāk kā tās 300 lappušu. Vairāk “gaļas”, mazāk “ūdens”.

Kāda Vācijas digitālā mārketinga aģentūra izdomājusi elementāru veidu, kā izrādīt savu kompetenci digitālajā tendencēs, ziņo Mashable. Respektīvi, izmantojot VPN (lai ip adrese būtu US), pieslēdzās Facebook, pievienoja šajā vietnē konkurējošās aģentūras. Tiklīdz Facebook Places kļūs pieejams visiem Vācijas iedzīvotājiem un kāds no tiem “iečekosies” kāda no aģentūrām, viņš saņems paziņojumu:

“First! Want to join? Check in at www.jvm-neckar.de/jobs, we are hiring.”

vai

“Hi, from the trojan horses inside. Want to join? Check in at www.jvm-neckar.de/jobs, we are hiring.”

Aģentūra arī atklāja, ka mērķis šai kampaņai ir parādīt, ka viņi ir ātrāki par konkurentiem, pamanot jaunākās tendeces. Tas viņiem ir izdevies.

Filmai Scott Pilgrim vs. The World pasaulē nav īpaši lieli panākumi, un, cik man paskaidroja, Latvijā vēl tā arī nav izlemts vai šo filmu rādīt. Plānotā Latvijas pirmizrāde ir 26. novembris.

Sekojot @zolotovskov un @moosatov Twitterī, pamanīju, ka viņi nesēž rokas klēpī salikuši un nākuši ar klajā ar ļoti savdabīgu risinājumu. Ir noīrēts Forumcinemas seanss (to var izdarīt jebkura maksātspējīga juridiska persona) un izveidots aicinājums apmeklēt šo seansu.

Šis ir eksluzīvs seanss, uz kuru nevar iegādāties biļetes Forumcinemas kasēs. Turklāt seanss ir 3. septembrī nevis 26. novembrī (un tikai iespējams rādīs).

Ja vēlies apmeklēt, dodies uz Facebook un piesakies (organizatori iekasē simbolisku 5lvl ziedojumus par skaistām acīm). Man lūdzu divas:)

Kopā ar pēdējā laika skaļāko jaunievedumu Facebook Places, šī privātuma diskusija ir pacelta pavisam jaunā līmenī. Facebook Places ļauj iegūt pavisam jaunus un vēl nebijušus datus par lietotāju aktivitātēm, kas ir ārpus tīkla – realā dzīvē. Cilvēki brīvprātīgi arvien vairāk sāk dalīties ar to, kur viņi iet, ko dara un kādas lietas tiem patīk. Iepriekš lielākais LBS (location based service) pakalpojuma sniedzējs Foursquare ir sasniedzis vairāk kā 2 miljonu lietotāju, taču Facebook, piedāvājot ko līdzīgu pusmiljardam lietotāju, šo datu apjoms simtkāršojas un spēle paliek pavisam nopietna. Apmēram 500 miljoni lietotāji agrāk vai vēlāk tiek iepazīstināti ar LBS konceptu un, vairums, no viņiem nav ne jausmas, ko tas nozīmē, vienīgi to, ka tas ir lielisks veids kā parādīt draugiem, kur atrodies.

Arī Foursquare pirmsākumos bija diskusijas par “atrašanās vietas” publiskošanu internetā, bet Facebook apjomi ir pavisam ievērojāmāki. Lielākā diskusija rosās ap Facebook Places noklusētājiem uzstādījumiem:

• jebkurš “check-in” parādīsies lietotāja profilā, jaunumu plūsmā un konkrētās vietas aktivitātes plūsmā;
• jebkurš no taviem draugiem var, bez tavas ziņas, iečekot tevi jebkurā vietā;
• jebkurā vietā, kad esi iečekojies, var aplūkot pilnu tavu profilu (tie, kas it kā atrodas turpat).

Automātiski opt-in

Šim jautājumam pievērsušies daaudzi juridiski norūpējušies cilvēki. Īsumā, jebkurš lietotājs pēc noklusējuma ir piekritis “dalīties” ar šiem datiem. Lai nedalītos, speciāli ir jādodas uz privātuma kontroli, kur šos iestatījumus var nomainīt. Pats par sevi saprotams, ka vairums lietotāji neko nezina par šādiem uzstādījumiem.

Problēma ir tajā, ka pēc noklusējuma šie privātuma iestatījumi ir nepareizi uzstādīti.

Mozilla (FireFox) CEO savā Twitter profilā publicējis:

“This is not going to work. Have to turn off letting other people tag my location. Not the right default, not even close.”

No izklaides industrijas, aktieris Wil Wheaton publicējis:

“Facebook rolls out the biggest privacy hole of all – Places – and turns it on by default. Here’s how to turn it off: http://bit.ly/9kuCKL“

Iepriekš pāris medijos izskanēja viedoklis, ka Facebook izdara lielu kļūdu, ka tik iemeties šajā lauciņā paši, nevis nopērkot kādu jau esošu kompāniju. Foursquare pašreizējais vadītājs Dennis Crowley tvīto:

Yikes. We learned our lesson there with dball in 2006. Not a good idea.

Jebkurā gadījumā LBS (location based services) ir uz palikšanu. Cilvēkiem patīk jaunas tehnoloģijas. Savu, tikko iegādāto telefonu, gribas izmantot uz visiem 100%, ieskaitot GPS.

Lielais brālis

Viss šis izklausās pēc pamatīga lielā brāļa, kas skatās uz Tevi un analizē visu, kas ar tavu personību saistīts. Iepriekš rakstīju, ka neviens no mums internetā noteikti nav tāds, kā reāli. Piesaistot mūsu profilam informāciju par vietām, kuras apmeklējam, šie dati kļūst daudz reizes vērtīgāki. Tie prot parādīt mūsu personību no komercprizmas, kas nozīmē, ka tie nav vienkārši meta dati par to, ka man vai viņam ir draudzene ar kuru taisam vakariņas. Tā ir konkrēta informācija, kur es iegādājos pārtiku, kurā krogā es dzeru alu un, kurās naktīs es nododu uguņus.

Facebook lietotāji tagad var:

1. parādīt, kur tie tagad atrodas reālajā pasaulē;
2. redzēt, kur tagad atrodas viņu draugi;
3. atklāt jaunas vietas, koncertus, iestādes, kuras apmeklēt.

Spēcīgs fokuss uz draugu “iezīmēšanu”

Atrodoties kādā vietā, ir iespēja ne tikai iečekot sevi, bet pie reizes arī savus draugus. Tas nozīmē to, ka katram nav obligāti jāiečekojas, bet to var izdarīt kāds draugs. Kopumā šī varētu būt ļoti liela problēma “nejauši būt iečekotam kaut kur“. Tāpēc rūpīgi tiek akcentēts, ka šo var atslēgt privātumā uzstādījumos. Es bez ierunām šo iespēju atslēgšu savam profilam. Ja es vēlos parādīt saviem draugiem, ka atrodos Pienā, tad es to izdarīšu pats nevis kāds manā vietā.

Iečekojoties var norādīt, kur atrodies, ko tu domā par šo vietu un ielādēt bildi. Bilžu ielādē es saskatu īpaši lielu potenciālu mārketinga iespējām :)

People here now

Tā ir sadaļa, kurā var redzēt, kādi cilvēki atrodas šajā vietā, kurā esi Tu pats. Šo sadaļu var redzēt tikai, ja pats esi iečekojis, kā arī ir uzlikts noteikts periods, kad to vari izdarīt.

Iečekojoties kādā vietā ir iespēja arī nosūtīt “ziņu” (notification) draugiem, kas atrodas tuvumā.

GPS neatkarīgs

Pagaidām nav izskanējusi informācija, ka iečekoties var reāli esot vietā, izmantojot GPS iekārtu, kas nodrošina, ka tiešam tu esi tur, kur tu saki, ka esi. Līdzīgi kā ar Foursquare, taču ne tā kā ar Gowalla. Gowalla vēljoprojām var iečekoties vietā, ja tu tur reāli esi (tas rada problēmas ar vajākām GPS iekārtām atrodoties, piemēram, pagrabā).

Iečekoties var ar viedtālruņa programmu (iPhone versija) vai pārlūku telefonā. Android un Blackberry programmu versijās vēl neesot Places funkcionalitāte.

Roku rokā ar Foursquare un Gowalla

Uzreiz jāsāka, ka Facebook nevēlās konkurēt ar jau esošajiem Foursquare un Gowalla. Ir izveidots API (read/write/search), kas ļauj apmainīties dažādiem risinājumiemm ar šo informāciju. Tas nozīme, ka būs iespēja sinhronizēt informāciju ar Foursquare. Par draudzību starp Facebook un Foursquare, Gowalla liecina arī fakts, ka Facebook Places atklāšanas konferencē uzstājās arī pārstāvji no šīm kompānijām, kuri stāstīja kādas ir viņu ieceres izmantot radīto API.

Tomēr var atrast daudz pārdomu, par to, ka šis Facebook gājiens ir Fousquare gala sākums. Taču līdz ar šo visu diskusiju par “check-in” nozari, Foursquare lietotāju skaits pieaudzis rekordātrumā.

Pagaidām pieejams tikai ASV

Dotajā mirklī pieejams tikai ASV lietotājiem. Pagaidām nav informācijas, kad šī funkcionalitāte būs pieejama arī Latvijas iedzīvotājiem.

Pagājušā gada septembrī/oktobrī to skaits bija ap 45 000, pēc pusgada jau ap 80 000, tagad jau tas ir sasniedzi vairāk kā 150 000.

Draugiem.lv turpina apgalvot, ka savas pozīcijas pagaidām nezaudē. Varbūt tas nozīmē, ka latvieši vienkārši vairāk lieto internetu?

Airbaltic par sevi sociālajos medijos:

Patika šie teikumi:

“Social media allowed airBaltic to easily reach their other customers who lived outside of Latvia, and this ended up in a larger presence online than in the real world.”

“While maintaining a stand that different platforms serve different functions (Facebook for CRM, Twitter for information, YouTube for Entertainment) airBaltic can look into integrating the different platforms so that customers can identify better with the airline.”

Pētījuma atrodas šeit (PDF saite)

P.S. Uzņēmumiem katram individuāli ir jāspēj saskatīt ieguvums no sociāliem medijiem, un ir muļķīgi domāt prizmā “ielikām 50, izcēlām 100.”

Pirms izdaram kādus parsteidzīgus secinājumus, padomājiet kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki nav gatavi maksāt par to, ko ikdienā lieto par brīvu par ko viņi nav paraduši maksāt. Tas nav tikai Twitterī, jebkuram interneta pakalpojumam, kas ir tapšanas stadijā laicīgi ir jāizlemj, kurā mirklī tas ir pa brīvu un, kurā tas paliek maksas.

Jautājums, Jums! Cik Tu būtu gatavi maksāt par Twitter, Facebook, Sekoman vai Draugiem.lv izmantošanu?

Via Techcrunch

Dažādi kanāli, ieskaitot Facebook, cīnās par reklāmdevējiem, rodot dažādas iespējas trešajām pusēm darboties ar jau esošo auditoriju, taču apmaiņa prasa faktiski tikai vienu – datus. Datus par tevi un mani. Cik mums gadi, kādi ir mūsu draugi, ko mēs ikdienā meklējam. Šāds kopējais sadarbības modelis audzē auditoriju.

Barteris

Facebook saka: “Lūdzu, Jums mūsu auditorija, mūsu trafiks, mūsu dati. Vienīgais, ko mēs prasām pretī, ir vairāk datu, lai mēs varētu tālāk būvēt savu impēriju.” Semantiskais internets? Jo vairāk dati, jo precīzāk katram ir iespēja raidīt savu reklāmu konkrētai mērķauditorijai. Taču jo ilgāk es par to domāju, jo arvien vairāk man rodas skepse par šādas iekārtas nākotni.

Man liekas, ka mēs visi jau sen esam dzirdējuši brīnišķīgos stāstus par to, ka ledusskapis par mums nākotnē zinās visu. Tas pateiks, ko es varu ēst, ko nevaru. Pasūtīs pienu no veikala un beigās arī pacels podam vāku, jo zinās, tieši tagad tam vajadzētu būt paceltam! Jā, tas ir forši… ja es esmu totāls idiots. Vairums cilvēkiem morāli riebjas reklāma. Viņiem liekas, ka kārtējo reizi tiek iesmērēts. Viņi to negrib redzēt, dzirdēt, kur nu vēl saņemt kārtējo dubultkomplektu Maximas bukletu paskatītē.

Facebook ir konkrēta vīzija, viņi grib iegūt/uzbūvēt jebkuras personas identitāti internetā. Taču, vai es vēlos, lai šī mana izveidotā identitāte (informācija par mani) tiktu dalīta ar dažādiem zīmoliem man par to nezinot? Lai pēkšņi saņemtu Maximas šokolādes akciju sejā (man negaršo šokolāde)? Tomēr ir mirkļi, kad es vēlos, lai man tiktu piedāvātas iespējas atpūsties, paēst vakariņas vai arī, balstoties uz maniem paradumiem, interesēm un draugiem, tiktu izveidots ideālais ceļošanas maršruts pa Eiropu.

Galu galā, neviens no mums nevēlas, lai informācija ar ko esam dalījušies (cilvēka dabā ir dalīties ar informāciju) tiktu pārdota trešajām personām. Man liekas, ka ikviens indivīds vēlētos pats noteikt, kā, kad un kādā veidā mana informācija tiktu izmantota. Jā, zinu, demokrātija. Bet Tu tak saprati manu domu!

Virtuālā identitāte tiešām ir Tava identitāte?

Otrkārt, vai tiešām Facebook, Twitter, Google Tu tiešām esi Tu? Es neesmu. Jebkurš no mums ir atklājis tikai ļoti mazu daļu sevis. Katrs savādāku. Vieniem patīk runāt par alu, citiem par politiku. Lai gan abas lietas skar abus cilvēkus un abiem noteikti ir viedoklis par abām lietām. Kā reklāmdevējs (ideja, zīmols, virtuālās izklaides iespējas) var precīzi raidīt reklāmu, ja pēc šiem datiem (jeb manu interneta identitāti) nevar pateikt, kāds es īstenībā esmu? Dažās situācijas var, taču daudzās nevar.

Un pēdējais punkts, ja tiešām izveidosies situācija, ka Facebook (vai kādai citai sistēmai) piederēs mana virtuālā identitāte – attīstība un inovācijas apstāsies. Tā ir ar visiem līderiem. Diemžēl.

Lielie spēlētāji

Pašreiz uz Tavu virtuālo identitāti pretendē divi lieli uzņēmumi: Facebook un Google. Pirms laba laika Wired žurnālā tika publicēts lielisks raksts par šīm divām kompānijām un viņu pieejamām:

Today, the Google-Facebook rivalry isn’t just going strong, it has evolved into a full-blown battle over the future of the Internet—its structure, design, and utility. For the last decade or so, the Web has been defined by Google’s algorithms—rigorous and efficient equations that parse practically every byte of online activity to build a dispassionate atlas of the online world. Facebook CEO Mark Zuckerberg envisions a more personalized, humanized Web, where our network of friends, colleagues, peers, and family is our primary source of information, just as it is offline. In Zuckerberg’s vision, users will query this “social graph” to find a doctor, the best camera, or someone to hire—rather than tapping the cold mathematics of a Google search. It is a complete rethinking of how we navigate the online world, one that places Facebook right at the center. In other words, right where Google is now.

Pagaidām abstrahējoties no tehniskiem terminiem un skatoties ar cilvēka acīm, visa šī vēl precīzāka reklāmas raidīšana atgādina pamatīgu kariņu starp lietotāju un reklāmu. Kā arī skatoties uz šiem datiem no profesionālā viedokļa. Dati ir noderīgi. Mēs visi gribam zināt visu. Taču, ja mēs to visu zināsim, vai mēs nepaliksim garlaicīgi? Vai zīmoli nepaliks garlaicīgi? Vai reklāmas industrija runās par “kreativitāti”?

Viss šis man raisīja pārdomas, vai tas maz ir reāli. Protams, var tuvoties maksimālai efektīvitātei, bet to maksimumu nekad nesasniegs, vienā brīdī viss sajuks.

Man nepatīk īpaši skatīties uz to, kas ir bijis, bet vairāk lūkoties nākotnē. Vienīgais, ko varu pateikt par 2009. gadu ir “huuuh”, bet 2010. gada beigās vajadzētu piecas reizes vairāk šo “huuh”.

Manas populistikās prognozes par 2010 gadu.

Domāju, ka 2010. gads paies vienos tabletos. Arvien vairāk un vairāk tiek baumots, ka 2010. gada pirmajā  pusē Apple iznāks ar savu tabletu, pagaidām tas tiek dēvēts par iSlate. Jau šodien parādījās ziņas par to, ka Google un HTC iespējams arī gatavo tabletu uz Google OS bāzes (smieklīgi gan, ka ierīce jau tiek dēvēta par killeri neesošajam Apple produktam). Tajā pašā laikā ir vēl tādi brendi kā Archos, Nokia, Sony, kas manās acīs iespējams arī drīzumā sevi varētu pieteikt. (btw, Archos jau ir kaut kas uz to pusi).

Arvien vairāk un vairāk pie mums Latvijā parādīsies elektroniskie grāmatu lasītāji. Uz šiem Ziemassvētkiem grāmatnīca Valters un Rapa jau sāka piedāvāt (liekas, ka pirmie .lv) oficiāli (ar servisa iespējām) elasītāju. Agrāk 2009. gadā, Amazon arī sāka piedāvāt savu jauno Kindle visā pasaulē, kas nozīmē – arī Latvijā. Man negribētos likt tabletus un elasītājus vienā grozā, jo liela elastītāji ir radīti, lai maksimāli līdzinātos grāmatām (e-ink), bet tablets faktiski ir skarienjūtīgs-ekrān-dators.

Mobilo telefonu tirgū domāju, ka nekas dižs nenotiks. Es ceru, ka uz gada otro pusi iznāks nākamais iphone, jo uz to laiku varētu to arī iegādāties (beigsies lmt līgums). Arvien vairāk mobilie telefoni pāries uz Android OS, kas būtu visai loģiski. Die die die Symbian OS. Android’am gan vēl ir jāpiestrādā, lai strādātu tik slideni, kā to dara iPhone, bet, liekas, ka ir jāsagaida kaut kāds tipping point un tad būs brīnumi.

Twitter, Draugiem.lv, Facebook lauciņos nekas dižs nemainīsies. Draugiem.lv vēljoprojām dzīvos uz savas esošās auditorijas, kamēr arvien vairāk lietotāji un kompānijas pievērsīsies Facebook. Kādā mirklī varbūt draugiem.lv paliks draudzīgāks pret kompānijām, bet grūti prognozēt… Twittera auditorija tikai augs. Parādīsies arvien vairāk viltoto kontu, dzeltenā prese arvien vairāk to monitorēs. Jau tagad es esmu ievērojis, ka dažu labu “slavenību” varētu smagi izvazāt par izteikumiem iekš Twittera. Liels pārbaudījums uzņēmumiem būs mirklī, kad Twitteris ieviesīs kādu biznesa modeli. Jebkurā gadījumā es gaidu ar nepacietību, un ceru, ka jebkāds reklāmas veids būs pieejams visiem nevis tikai pasaules Top100 brendiem. Varbūt Twitter iespaidā, bet uzņēmumi arvien vairāk apgūs šīs interneta lietas un parādīsies gan ļoti tradicionāli risinājumi (facebook pages), gan arī kreatīvi veidi, kā iesaistīt ne tikai draugiem.lv auditoriju, bet arī citu. Un, ja kāds šo lasa no draugiem.lv, tad novēlu draugiem.lv pārorientēties uz konceptu, kas ļautu arvien vairāk lietotājiem savā starpā komunicēt, nevis tikai tupi skatīt galerijas. Un novāciet no homepage neiedraugotus profilus. :)

Arvien mazāk un mazāk parādīsies tie saucamie wordpress blogi. Ļoti iespējams Latvijā varētu parādīties kāds Tumblr vai Posterous alternatīvi. Ja es tagad veidotu jaunu nombre.lv blogu, tad es ļoti ilgi domātu, vai to darīt ar wordpress, es vēlētos izmēģināt kādu ļoti elementāru veidu, kā pateikt savu sakāmo, maksimāli maz ieguldot laiku apvalkam.

Par affiliate sistēmām Latvijā. Tās iespējams parādīsies. Dažās jomās es jau saskatu ideālu augsni, kad uzņēmumam vajadzētu pamēģināt, jo ir tikai nedaudz jāpiedomā par to, ka tavu preci var pārdot ne tikai interneta veikali, bet arī citi. Vajag tikai sistēmu, kas nodrošina uzticīgu sadarbību starp pusēm (par LTC sistēmas uzticamību jau sāk šaubīties). Protams, pieaugs arvien vairāk diskusijas par to, cik objektīvu informāciju sniedz  pārdevēji. Iespējams parādīsies pirmie skandāli, ka kāds pārāk agresīvi sāk reklamēties utml.

Es ari neticu, ka 2010. gada vēlēšanas būs interneta vēlēšanas. Twitteris, blogi, Facebook, draugiem.lv u.c. (es vēl atceros, ka iepriekšējās vēlēšanās tika izveidota speclapa, bet arī man par brīnumu nedaudz izgāzās). Šī vide paliks aktuāla tā saucamajai “opozīcijai”, bet šājās vēlēšanās viss šitas noteikti nebūs izšķirošais. Es ļoti šaubos, ka kaut kas varētu kardināli mainīties.

2010. gadā vēl pamanāmāk būs redzama tendence, ka weblapu izstrādes kantori/cilvēki pārorientējas no pakalpojuma uz produkta ražošanu. Tas ir visa likumsakarīgi Latvijas sliktās ekonomikas dēļ un arī, ka ir visai loģiski pa mazākām summam izmantot gatavus CMS un risinājumus. Lielisks piemērs varētu būt tās pašas sociālo mediju spēles (social games). 2010. gadā noteikti parādīsies vairāk nopietni pieteikumi uz starptautisko arēnu izmantojot Facebook platformu. Noteikti būs vairāki veikmses stāstu un vēl vairāk būs neveiksmes stāsti.

Uz sliktās nots, Latvijā parādīsies arvien vairāk tādi cilvēki, kas gribēs krāpt citus izmantojot internetu. Es domāju, ne tikai sludinājumus internetā, bet arī izmantojot dažādus servisus, “izlikšanos”, tas pas affiliate risks.

Noteikti parādīsies arvien vairāk atgādījumi, kad tradicionālie mediji pāsteidzīgi uzticēsies “sociālos medijos” izskanējošai informācijai. Kļūdīsies tie mediji, kas ir/būs attālāki no šīs vides.

Noteikti arvien vairāk parādīsies video saturs. Šo formu izmantos gan blogeri (lai gan maz, jo blogošana, kā izpausmas veids noriet), noteikti Twitterī, noteikti arvien vairāk kompānijas izmantos šo formātu, lai komunicētu ar auditoriju un censtos parādīt savu cilvēcīgo seju.

Nobeigums

Pats turpināšu darīt to, ko līdz šim daru. Savus mērķus (gan personīgos, gan darba) esmu uzrakstījis sev uz lapiņus, lai ik pa laikam uzmestu aci un veiktu pašnovērtējumu.