Sen senos laikos, kad biju vēl jauns

Tas viss darbojas tikai teorijā. Agrāk es biju atkarīgs no netvibes. Es tajā pavadīju diezgan daudz laika. Apjoms pieauga, netvibes sāka bremzēt, pārgāju uz daudz nopietnāko Google Reader.

Personīgi es jau labu laiku nelietoju RSS lasītājus, man ir atsevišķi resursi, ko esmu pievienojis Safari, bet, lai es lasītu simtus blogus caur RSS.. hm.. tas man kļuva parāk mokoši. Parāk rūtiniski. Katru dienu vieni un tie paši resursi. Lasītājā ar katru dienu arvien vairāk un ātrāk tiek skrulēts un meklēta kāda noderīga informācija. Un vienmēr ir jaunas ziņas. VIENMĒR! TU NEKAD NEESI IZLASĪJIS VISU!

Taču viss sajuka

Mani ļoti bieži sameklēja sajūta, ka es veltīgi tērēju tam visam laiku. Līdzīgas sajūtas es sameklēju brīžos, kad pēkšņi atverot e-pasta kasti tev tur ir ļoti daudz epasti, gan darba, personīgie, gan stulbi virālie joki stulbā ppt formātā, kas jau sen ir izspēlēti. Ir tāda sajūta ka slīksti informācijā. Tās ir pārāk daudz, un visas tā nāk pie tevis, un to skaits nemazināsies, kamer nebūsi nospiedis “Read all” vai izskatījis (izskrollējis) katru. Visa tā štellīte man atgādina šo epizodi no Almighty Bruce.

RSS netikai ir lielisks veids kā saņemt ziņas, bet tas ir tāds stimuls sevi nogremdēd informācija. Katru reizi kā Tu atklāj jaunu resursu, izlasi vienu labu rakstu, tu ļoti iespējams meklē RSS ikonu, lai nepalaistu vairāk garām nevienu tik lielisku rakstu.

Jā, es zinu, mēs varam kārtot savu Google Reader pa folderīšiem u.c. pazīmēm, taču, lai es ieviestu kādu kārtīgu, sekotu un ievērotu kaut kādas iedomātas vadlīnijas – man tas viss rada lielas grūtības un galvas sāpes par ko tādu.

Es, protams, ticu, ka ir daudzi cilvēki, kas izmanto Google Reader vai kādu citu lasītāju ikdienā un es tur neko sliktu neredzu. Visu cieņu, ka spējat uzturēt savā karaļvalstī kārtību – es to nevaru. Es arī vēlos, lai katrs blogs/medijs atšķiras. Es gribu redzēt veidolu apkārt ziņai, brendu, tā krāsas. Es gribu redzēt iesaiņojumu un novērtēt resursa tehnoloģiskās pūles.

Tehnoloģija tā pati, iesaiņojums cits

Taču jāatceras, ka RSS ir izveidojies tāds kā neliels standarts, lai ziņas izplatītos ar webservisu palīdzību. Ļoti bieži RSS ir arī tehnoloģija, kas nodrošina ziņu  nokļūšanu Twitterī, Facebook un citos sociālos saitos. Tehnoloģija tā pati, iesaiņojums cits :) Bez RSS mēs nevaram dzīvot, bet mums ir jāpārskata savas “prezentācijas” par to “Kas ir RSS un ko tas nozīmē 2010. gadā”.

Jautājums, vai tu lieto kādu RSS lasītāju?

Paldies jums par atbildēm.

Esmu nonācis pie secinājumiem, ka pie  ”palaišanas” produktam ir jābūt ļoti līdzsvarotam starp negatavu un pārgatavu. Ar ne-gatavu es domāju, ka tam ir jābūt pietiekami saprotamam, lai potenciāls klients izsprastu tā potenciālu un varētu jau lietot konkrētu mērķu vadīts. Ar pārgatavu es domāju – izstrādes izmaksas un iztērētais laiks. Un, tieciet man, šī robeža ir ļoti trausla.

Pārāk gatavs produkts/pakalpojums

Šo robežu ir grūti noteikti. Savu laiku esmu izslimojis šo pārgatavības līmeni. Šis fenomens veidojas mirklī, kad tiek noiets no ceļa, ko sauc “Kāpēc tas ir seksīgs pakalpojums/produkts/spēle/izklaide?”. Daudzas lielās organizācijas nereti pārlieku cenšas izķidāt idejas, kas savukārt prasa lielus resursus un visbeidzot noved pie produkta/pakalpojuma pārgatavības. Pats sliktākais, kas šādos momentos tiek pazaudēts, ir vēl neeksistējošā produkta dvēsele (eng varētu būt – juice). Katrs izstiepj uz savu pusi, un beigās — ne čiku, ne grabu.

Liela vilšanās ir mirklī, kad pēc daudzām stundām, kas pavadītas dažādās plānošanās, izrādās, ka neadekvāti daudz laika pavadīts, lai apaudzētu ideju ar daudziem maziem štruntiem, toties pamatidejai (tai kurai ir juice) veltīts maz laika.  iespējams, ka pamatideja pat pa ceļam pazaudēta  (palasiet grāmatu Blink, kurā stāstīts par to, cik liela nozīme ir pirmatnējai domai), un tad jau ir zudis arī projekta pamatmērķis, kas noteikti vairs nav tāds, kā sākumā… Beigās jaunais pakalpojums tiek palaists, bet atdeve no tā nav, vai arī izrādās, ka lietotāji lieto tikai 1 no 10 funkcijām (un ne tām, kurām ir tikušas veltītas daudz stundas, diskutējot par to kāds būs teksts/iesaiņojums).

Pārāk negatavs produkts/pakalpojums

Šāda situācija veidojas, kad pārāk minimāli strādāts pie pamatidejas un nav pilnīgi nekāda iesaiņojuma vai paskaidrojuma. Ja tiek izgatavots negatavs produkts, klienti to nesaprot un nekas nesanāk. Negatavam produktam/pakalpojumam ir gan labās īpašības, gan sliktās. Kā labu īpašību nosacīti var minēt to, ka  zaudētājai ideja nav veltīts pārāk daudz resursu. Sliktā lieta ir tāda, ka šai idejai būs arvien grūtāk pārdzimt no jauna. Šajā gadījumā, pēc manām domām, būs jāvelta dubultīgi resursi, lai tomēr pierādītu idejas stiprumu.

Zelta vidusceļš

Es noteikti nemāku labāk pateikt kā šis cilvēks, angļu mēlē:

The idea of minimum viable product is useful because you can basically say: our vision is to build a product that solves this core problem for customers and we think that for the people who are early adopters for this kind of solution, they will be the most forgiving. And they will fill in their minds the features that aren’t quite there if we give them the core, tent-pole features that point the direction of where we’re trying to go.

So, the minimum viable product is that product which has just those features (and no more) that allows you to ship a product that resonates with early adopters; some of whom will pay you money or give you feedback.

http://www.startuplessonslearned.com/2009/03/minimum-viable-product.html

Lielākā problēma ir atrast šo zelta vidusceļu. Katram jaunam projektam/pakalpojumam/funkcijai (īstenībā jebko, ko varam nosaukt par jaunumu (lai nu kādā izpratnē tas būtu)) tas noteikti ir savādāks. Tagad es cenšos visu jauno veidot ļoti uzmanīgi un sasniegt šo minimumu. Mans mērķis ir  neizveidot  produktu/pakalpojumu perfektu (pēc manām iedomām) un iet mācīt citiem tagad dzīvot – tajā pašā laikā pavadīt pie tā daudzas stundas un attiecīgi resursus. Es cenšos izskaidrot pamatmērķi un pamatdomu, lai potenciālajam klientam pašam raisās fantāzijas, kā viņš var šo ideju izmantot savā labā. Apmaiņā pret to es cenšos ieklausīties šajās klientu idejās un pielāgot visu, lai produkts būtu vēl labāks un spēcīgāks. Kāpēc tā? Tāpēc, ka var veltīt daudz laika un līdzekļus, lai izveidotu perfekto sistēmu no 1000 dažādiem aspektiem, bet beigās klients novērtē tikai 100 un pārējie 900 var tikt izmesti miskastē.

Minimum Desirable Product is the simplest experience necessary to prove out a high-value, satisfying product experience for users

http://andrewchenblog.com/2009/12/07/minimum-desirable-product/

Kā arī, tad ir jūtams, ka šis minimums ir sasniegts, ir jāprot ievākt atsauksmes un rekomendācijas. Tas ir jādara dažādi, es teiktu divējādi:

1. Ir jārunā ar klientu/apmeklētāju/lietotāju, lai saprastu vairākas lietas. Vai viņš šo ideju izprot tā kā tā ir domāta? Kas viņam ir visvarīgāk? Ko vajadzētu uzlabot? Kas ir jāpievieno? Kas ir vajadzīgs, lai klients varētu pateikt: “Jā, šis ir noderīgs rīks manam biznesam/dzīvestilam/…” Katram no mums ir savādāka dzīves un profesionālā pieredze, tāpēc ir jācenšas izprast un iejusties citu ādā – ir jāprot kritiski skatīties uz sevi no malas.

2. Ir jāveic dažādi web statistikas testi. Ir jāmēra landing page efektivitāte, kā arī  tas, vai visas pogas darbojas tā, kā tas ir vajadzīgs. Varbūt jāmaina  prioritātes (uzmanība uz vizuāliem objektiem)? Vienlaikus arī jācenšas maksimāli izskaitļot klienta darbības no šīs web statistikas prizmas. Bieži vien lietotājs visu izprot savādāk kā tu, lai gan sākumā liekas, ka runājat vienā valodā. Jācenšas atsauksmes un ciparus savilkt kopā un izdarīt secinājumus. Šī, iespējams, ir viena no grūtākām daļām, jo pirms tam ir jāveic sagatavošanās darbi un jāformulē konkrēti mērķi, ko tad gribam izmērīt. Tādi rīki kā Google Analytics, CrazyEgg u.c. specifiski web statistikas rīki nemitīgi paplašina iespējas, kas padara mūs slinkākus, nosakot mērķus, bet jebkurā gadījumā – ir jāzina, ko gribi izmērīt, pirms mēri.

Pēc minimālām prasībām, lai projekta ideja tiktu atzīta, noteikti seko nākamais jautājums. Kas ir minimālais, par ko cilvēki būtu gatavi maksāt? Kas tagad ir jāpilnveido? Kāds būs biznesa modelis šai idejai?

Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka ļoti daudzi (gan aģentūras, gan amatieri, gan vienkārši laimes meklētāji) ir nopietni pievērsušās internetam, it īpaši jaunajiem medijiem. Ik uz katra stūra ir manāma kāda slēptā reklāma, tādi portāli kā Tribīne un Mix (ir vēl citi, bet nepieminēšu) tiek pārpludināti ar sausām preses relīzēm, ar dažādiem citiem rakstiem/komentāriem, kurus it kā varētu nosaukt par slēpto reklāmu. Ja reiz to pats esi darījis, tad šāda veida reklāmas var ļoti vienkārši identificēt.

Lai gūtu panākumus jaunajos medijos ir jāinvestē ļoti daudz laika. Ar laiku vien nepietiks. Ir jābūt kreatīvām, jāsaprot kā rakstīt rakstus, kā rakstīt pozitīvus komentārus, kā atbildēt uz negatīviem komentāriem. Cik ļoti satraukties par X vai Y lietu un kā uz to reaģēt (ar garu atbildi, ko kārtīgi sagatavo, vai sākumā pietiek ar pateikšanu, ka komentārs/raksts/viedoklis ir ievērots).

Mēs ar jaunajiem medijiem neesam aizgājuši tik lielā sviestā kā tas ir ASV un iespējams arī neaiziesim. Jaunie mediji ir ļoti labs, ar svaigu auditoriju kanāls, pa kuru komunicēt (reklāma). Latvijā vēljoprojām lielāka daļa reklāmas budžeta tiek tērēts tradicionālajā reklāmā. Es praktiski nenodarbojos ar “organizētu” offline mārketingu (nav bijusi vajadzība), bet gan piesaistos dažādiem lielākiem vai mazākiem interneta projektiem (ar katru dienu arvien dziļāk tajā visā esmu), bet, kas bija pirms visa šitā? Pieņemu, ka viss šis laika daudzums tika adekvāti tērēts komunikācijai dzīvajā.

Vai nākotnē mūsu komunikācijas spējas tiks novirzītas tikai uz tiešsaisti un šīs spējas adaptēsim no vienas platformas uz citu? Ar katru dienu, vairāk vai mazāk, mēs sākam lietot arvien nopietnāk internetu kā mārketinga instrumentu, mums tiek doti arvien vairāk un vairāk dažādi mērinstrumenti, monitoringi, ziņojumi, pētījumi… Viss, viss ir pieejams, tikai vajag izmantot, plānot, realizēt, novērtēt un atkal no jauna. Tikai, ja tā dziļi padomā, vai tas viss ir uz labu? Protams, cilvēkam ir velnišķīga īpašība, ko sauc par ziņkārību, līdz ar to visas tās lietas mēs saucam par vajadzīgām.

Jau kādu laiku uzņēmējiem ir divējāds viedoklis par jaunajiem medijiem. Viena puse būtu tāda, ka ir ļoti labs/interesants kanāls, kur reklamēties. Otra puse ir tāda, ka ir šausmīgi liels risks tikt nomelnotam. To pat var izdarīt kāds savs darbinieks. Tagad izplatīt kādu ziņojumu (video, foto, audio…) ir ārkārtīgi vienkārši. Blogu var izveidot ar trim klikšķiem. Iekomentēt ar vienu klikšķi. Un atliek tikai šo to pateikt, kā uzņēmuma tēls var tikt iedragāts (kaut vai sen nestrādājošs darbinieks to var izdarīt, izsakoties ne īpaši labi). Iespējams uzņēmumiem vajag pastāstīt saviem darbiniekiem, ko un kā uzvesties internetā, ja runa iet par uzņēmuma tēlu… Uzņēmumiem nevajag ignorēt jaunos medijus, jo agrāk vai vēlāk viņu vārds izskanēs tur un ir jāprot uz to reaģēt.

Tuvāko gadu laikā internets, un tieši jaunie mediji, ieņems līdzvērtīgu kanālu kā tas ir offline, un vairāk tik sabalansētas aktivitātes, integrētas viena otrā. Vismaz es tā ceru, jo tad man būs ko darīt :)

Šādas un līdzīgas pārdomas man rādas dēļ jaunā Izzi klientu servisa twitterī. Ja tā turpināsies, tad es vairs nevarēšu piezvanīt, kārtīgi nolamāties par Y problēmu, uzklausīt ieteikumus vai nožēlu, bet tā vietā nāksies pieteikt savu problēmu (issue) caur twitteri, epastu, varbūt kādu iekšējo servisa rīku. Galvenais, ka tas būs ātrāk, vienkāršāk un efektīvāk nekā cilvēciskais/fiziskais kontakts.

P.S. es nevarēju izdomāt labāku nosaukumu šim rakstam