Man liekas, ka savā ziņā sabiedrisko attiecību speciālisti ir palaiduši garām lielo iespēju strādāt ar blogeriem, jo blogu ir palicis ļoti daudz, taču tādu, kur tiešām vēl puslīdz nopietni raksta, ir palikuši tikai pāris. Griezdamies aug visādās blogerīgas vietnes, taču daudz ir tādu, kas raksta ļoti reti un raksta ļoti specifiskas un personīgas lietas. Ja arī blogs ir interesants, nekur nav norādīts autors vai kā ar to sazināties. Twitteris, Draugiem.lv un visi citi mikroizpaušanās veidi tikai potenciālo kvalitatīvo saturu padara par nekvalitatīvāku. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Bet tomēr ir jāatzīst, ka jau labu laiku ir pagājis klasiskā bloga rakstīšanas metode. Tev ir doma, blogs, raksti. Raksti tik gari cik vajag, lai lasītājs saprastu tavu domu. Katrs jaunais sociālais serviss, pakalpojums, iespēja ir orientējas uz tava mirkļa iegribām, domām un uzmanības veltījumu. Tu izspļauj savu ideju un aizmirsti. Tu neizgremo to sava veida esejā, ja tā to var nosaukt.

Protams, viss tas arī rada jaunas iespējas dažādiem cilvēkiem izteikties, kuriem bloga rakstīšanai nav laika (atceros, ka pirms pāris gadiem wordpressu uzskatīju par super vienkāršu sistēmu. Tagad man slinkums pluginus meklēt, installēt, kur nu vēl update taisīt). Bieži vien jau arī nav ko daudz teikt. Tiem pašiem uzņēmumiem. Vieglāk vairums auditoriju ir uzpirkt un paspodrināt savu zīmolu ar kādu konkursu nekā rakstīt blogu. Tas ir visai loģisks process.

Te nu es esmu nonācis pie tēmas. Kāds tad ir mūsdienu Latvijas blogeris? Taču pirms tam es vēlos pievērst uzmanību uz ikdienas informāciju, ko mēs patērējam. Mums patīk patērēt informāciju, taču tā visa nāk no rietumiem. Daudzi raksti tur tiek veltīti arī blogeriem. Blogeri šitā, blogeri tā, viena blogera ietekme (influencers), kā tos indentificēt un tā tālāk. Domāju, ka katrs otrais šī raksta lasītājs kādreiz ir ko tādu lasījis. Taču arvien vairāk lasot to visu informāciju, kas atkārtojas atkal un atkal, vai esat padomājuši vai visi tie ieteikumi un pārspriedumi attiecināmi arī uz Latvijas vidējo blogeri – cik nu mums te viņu ir.

Es uzskatu, ka tā nav. Mums te viss ir miniatūri. Taču jāņem vērā, ka Latvijā neviens NAV blogeris. Mēs Latvijā esam tādi kā 1/4, vai pat 1/8 blogeri. Paskaidrošu. Blogs nevienam nav iztikas avots. Blogs nevienam nav primārais vaļasprieks. Blogs ir kaut kāda vietne, kur ik pa laikam – ja uznāk vēlme tiek izteikts viedoklis. Ar nožēlu, dažiem tas kalpo tikai, kad ir kādas negatīvas emocijas. Varbūt esam atgriezušies uz blogu būtības saknēm. Tā gluži ar nevar teikt.

Liekas, ka ne visi sabiedrisko attiecību speciālisti to ir apzinājušies. Plus/mīnuss SA speciālista attieksme pret blogeri ir kā pret, hmm, zemākas škiras žurnālistu. Ir viena lieta, kam es gribu pievērst uzmanību. Kāda ir atšķirība starp blogeri un žurnālistu? Žurnālisti visai daudz informāciju un materiālus iegūst no SA speciālistiem. Tas ir viņu darbs. Par to viņi ir mācījušies un ar to tagad pelna sev iztiku. Blogeris no otras puses ir tikai blogeris 1/8 vai mazāk savas dzīves, karjeras, laika… sapratāt.

Tātad atbildiet man uz jautājumu, kāpēc cilvēkam, kas ikdienā var nopelnīt sev iztiku, un tas mazais laiks, ko viņš atvēl bloga būtu jāatvel tieši tev, manu dārgo sabiedrisko attiecību speciālist? Tu teiksi: “Bet viņš ar to aizraujas, viņam tas patīk.” vai vēl labāk: “Viņi ir īpatnēji.” Padomā loģiski taču! Vai Tu esi tik īpašs, lai ietekmētu šo īpašo mirkli?

Esmu piedzīvojis un apspriedis vairākus šos mēģinājumus, ietekmēt gan manu viedokli gan citu. Pastāsti, kāpēc man būtu jāklausa, kaut kāda svešinieka epastam?

Šeit es nonāku pie gala iznākuma. Mani fascinē vairāku meiteņu profesionalitāte. Viens ir tas, kā SA speciālists spēj izveidot attiecības ar kādu cilvēku, kas nav žurnālists (blogeris, twitterlietotājs… [ieliec savu vārdu]) un attiecīgajā mirklī, šī draudzība arī pārsveršās par apbusēju labumu. Un nē, nekas netiek uzpirkts, iesmērēts vai kā tā. Tās ir parastas cilvēciskas attiecības, kas izveidojas laika gaitā un gūst atzinību no abām pusēm. Esmu sastapis šādas meitenes (jā, SA jomā strāda 90% meitenes, un man tas patīk) gan lielās organizācijās, gan arī dažādas aģentūrās. Kompliments jums :)

P.S. daļēji noraksturoju SA speciālista un žurnālistu attiecības ar.

Redziet, šos vairākus gadus, kad esmu apgrozījies šajā mediju, mārketinga, sabiedrisko attiecību nozarē esmu vairākas reizes gan dzirdējis, gan iekūlies pa vidu dažādām melnā pr kampaņām. Manī tas vienreiz izraisa pārdomas par tēmu “būt vai nebūt”. Ir gadījies, ka man ir informācija par abām pusēm un abas puses ar ļoti nelabām metodēm šo informāciju cenšas no tevis izspiest.

Visu nosaka nauda

Pēdējā laikā saprotu, ka pat labi draugi un paziņas spēj tev melot, tikai dēļ naudas. Krīze, laikam. Es spēju piedot, ja tiek noklusēts, bet mirklī, ja tiek atklāti cilvēkiem melots, lai iegūtu konkrētu informāciju ir par daudz. Savā praksē jau esmu sācis uzmanīties komunikācijā dažiem cilvēkiem, kas agrāk gan man ir melojuši, gan arī izmantojuši manu labvelību ne tiem labākajiem mērķiem.

Es saprotu vienu lietu, ka uzņēmums X cenšas padarīt savu produktu/brendu pazīstamu, iespējams arī nopērkot kādu rakstu laikrakstos vai žurnālos. Tas ir ar konkrētu mērķi, pārdot savu produkciju. Latvijā ir parāk maza, lai kāds žurnāls izdzīvotu bez šādiem rakstiem. Es uzskatu, ka reklāmraksti nav tas ļaunākais un katram cilvēkam ir galva uz pleciem, lai izlemtu par gala pirkumu (lai gan cik dzirdēts tad dažs labs tehnoloģiju žurnāls vairāk lielas ar saviem cipariem, bet reāli atdeves nav), un es ticu, ja tiešām produkts tiek iesmērēts, tad ieguvums ir tikai īstermiņā, un beigās uzņēmums tāpat dabūs savu tiesu. Ir mirklis, kad tiek pārkāpta kāda iedomāta robeža. Šis mirklis ir citu brendu nomelnošana. Es šeit nerunāju par to, ka reklāmas saukļos tiek pieminēts cits zīmols, lai salīdzinātu to ar savējo. Tās ir agresīvs mārketings ar kuru ir jācīnās, izmantojot dažādas metodes. Liekas, viena no labākām būtu sava uzņēmuma/pakalpojumu vēl labāku īpašību izcelšana!

Es šeit runāju ar cilvēku noalgošanu, lai tie slepeni nomelno uzņēmumu, mēģinot noslēpt pēdas, kas vestu uz viņu pašu un arī uzņēmumu, kas veic šo pasūtījumu. Parasti tas tiek darīts internetā, jo ir drausmīgi viegli noslēpt pēdas tik tālu, kamēr netiek iesaistītas valsts institūcijas izmeklēšanā.

Vēlreiz gribas akcentēt, ka ir dažāda līmeņa šie pasūtījumi, citi ir ar humora piesitiena, kur kāds entuazists izrāda savu lojalitāti pret brendu un nedaudz pasmejas par konkurentiem. Tas ir saprotami, tāda ir sabiedrība. Uzņēmumiem ir jāizmanto arī šādi cilvēki.

Visi morāles likumi tiek pārkāpti, kad tiek aicināts atteikties no kāda produkta/pakalpojumu.

Par mele2.lv

Es neapgalvošu, ka mele2 ir konkurentu pasūtījums, bet nedaudz likšu jums padomāt, izlašot šos punktus:

• ir pagājusi apmēram nedēļa, kopš tele2 ir palaidusi jauno lapu ar jauno dizainu. Vai parasta PR persona nedēļas laikā varētu nokopēt html, pārlikt to uz wordpress ādiņu un palaist lapu? Diezvai, es ļoti šaubos. Šeit ir iesaistīts kāds izstrādātājs, kas operatīvi varējis visu tehniski pavilkt.
• konkrētā persona, Uldis Cipsts, šo lapu ir padarījis par savu CV. Cilvēks strādā Kolonna Holding, strādajis pie Krrristovska kampaņas (pilsoniskā savienība), Gjensidige un citām kampaņām. Hei vecīt, ja man būtu tāds CV, es taisītu tādu visai stulbu lapu mele2.lv. Vai tiešām man nav izpratne, ka tas ir tikai bizness, tā ir tikai kompāniju, tā ir tikai mārketinga akcija utml. Vai tiešām jātēlo pravietis un jāmelo? Diezvai tas tāpat ir noticis… Teorētiski ir pareizi domāt, ka jebkuram cilvēkam ir tiesības pateikt tieši acīs pilnīgi visu, ko domā. It īpaši, ja tas ir korporatīvs adresāts kā šajā situācijā.

• vakardien lapā vēl bija atsauce ne tikai uz Cipstu, bet arī uz GiveUsWork. Pēc nelielas manas paklaigāšanas twitterī viņi man atbildēja, ka esot veidojuši tikai pirmajā lapā atrodamās parodijbildītes. Man prieks, ka atbildēja.
• runā, ka arī cita veida informācija ir pazudusi.

Tele2 atbilde, publicēta 7guru portālā, Vita Sirica, Tele2 sabiedrisko attiecību vadītāja:

„Tele2 vienmēr meklē radošas pieejas un inovatīvus risinājumus pakalpojumu sniegšanā un komunikācijā. Izstrādājot savas kampaņas, mēs sagaidām, ka būs arī atbildes reakcija. Diskusijas un sarunas par Tele2 jauno komunikācijas platformu un absolūti izdevīgāko piedāvājumu Latvijas tirgū – tarifu plānu Meteorīts, pierāda, kaTele2 jaunā kampaņa un spēcīgais piedāvājums ir pamanīti. Pateicoties Meteorīta piedāvājumam, kas ļauj par fiksētu samaksu gandrīz neierobežotā apjomā runāt ar visu operatoru klientiem, nedēļas laikā interese par Tele2 tarifu plāniem ir gandrīz trīskāršojusies. Mūsu kampaņa „Būt varonim nemaksā neko” ir, acīmredzot,  viena no spilgtākajām un pamanītākajām šī brīža kampaņām Latvijā, jo vairāki cilvēki cenšas to izmantot savos nolūkos. Un šis ir vēl viens piemērs tam, ka kāds grib to izmantot savas atpazīstamības būvēšanai. Līdzīgi gadījumi ir bijuši arī citās valstīs. Tā Lietuvā, piemēram, Tele2 aktīvās kampaņas ir mēģināts apstādināt no konkurentu puses.”

Pa lielam jau to varētu iztulkot arī kā “nu kamon, you can do better“. Tele2 ir atbildējuši pilnīgi perfekti uz šo provokāciju.

Mana baža

Viens no aktuālajiem iemesliem, kāpēc mani satrauc dažādas apkārt notiekošās melnās pr lietas, ir jaunais projekts BuzzPodium. BuzzPodium uzņēmumi varēs izmantot ļoti plaši, tikai jāpakustina fantāzija. Tieši tāpēc man šis projekts patīk. Katrs varēs izmantot dotās iespējas un veidot dažāda veida komunikāciju. Es jūtu, ka būs jauna latiņa: SMR (sociālo mediju relīzes) un kreatīvas SMR. Es negribētu, lai BuzzPodium kalpotu kā melnā pr instrumentu un par to neuzņemsies atbildību es, mani kolēģi un BuzzPodium zīmols.

BuzzPodium izskatās būs ietekmīgs instruments. To var izmantot labiem un diskutabliem mērķiem. Šis gadījums liek mums aizdomāties par to, vai mums nebūs jāskatāš uz basic ētikas normām – vai vismaz jāizdiskutē šie jautājumi. Bet varbūt:

mums vienkārši jāpārskata mūsu priekšstats par tēmu, kas ir mūsdienīga konkurence un ka tas ir tikai normāli.

Skaidri un gaiši vēlos pateikt sabiedrībai, BuzzPodium ir rīks, ko katrs uzņēmums varēs izmantot, kā tas vēlas. Kā arī manās acīs visi uzņēmumi ir vienlīdzīgi. Mēs nešķirojam uzņēmumus pēc lieluma, virtuāla foršuma, bet gan vēlamies, lai interneta mediju komunikācijas līmenis pieaugtu un uzņēmumi vairāk pievērstu uzmanību socialajiem tīkliem un kopumā interneta reklāmai. Es ticu, ka tuvāko gadu laikā mārketinga arī Latvijas internetā izaugs un būs interesanti vērot gan kampāņas, gan to iznākumus.