Jau labu laiku notiek aktīva diskusija par sociāliem medijiem un uzņēmumu lomu tajos, taču šis raksts, ceru, spēs iedot mazliet citu perspektīvu. Visi, kas seko līdzi šai tēmai, ļoti labi zina, kas notiek Latvijas sociālos medijos, kuri ir viedokļu līderi, kuri blogo, un kuri cilvēki šajā vidē pamatā nodarbojas ar savu projektu un klientu popularizēšanu, viedokļu vērošanu un komunicēšanu, papildinot savu klientu servisu. Tiekoties ar vairākiem uzņēmumiem, kas darbojas šajā vidē, visai bieži dzirdu replikas par to, ka “sociālo mediju stratēģija” ir viens liels uzspūsts burbulis, kuru atsevišķi speciālisti cenšas iesmērēt nezinīšiem. Jāatzīst, ka pirms gada vai pat pusgada tiktiešām bija daudzi, kuriem vajadzēja ierādīt pareizo virzienu. Taču, kad tas ir izdarīts – tas ir izdarīts. Iespējams, ar nelielu populismu.
Jau ilgāku laiku prezentācijās, rakstos un citur ir dzirdama faktiski viena un tā pati informācija, kas veiksmīgi tiek pasniegta atšķirīgos veidos. Panāktais efekts: “Lūdzu nestāstiet par man twitteri, youtube, facebook un tam līdzīgām vietnēm. Es to jau esmu dzirdējis 100 citās prezentācijas, 100 citās diskusijās, radio raidījumos, tv sižetos, twitteros un piektdienas vakaros klubā Piens.” Burbulis iespējams ir plīsis mirklī, kad kāds vērīgs cilvēks ievēroja atsevišķas kopsakarības un ar konkrētiem faktiem pamatoja to, ka kā dēvētie sociālo mediju speciālisti ir viens liels plaģiātisms. Šis raksts izraisīja nelielu vilnīti mazajā twitterpasaulē, taču to izdzirdēja pietiekami daudzi pr un reklāmas industrijas pārstāvji – pasmējās, lai neteiktu vairāk. Kam negadās, dzīvojam tālāk. Galu galā – prezentācijā nekas netika samelots un auditorijai patika (manuprāt, rezultātā bija iedvesmojoša prezentācija studentiem). Cilvēkiem ar vēlēšanos izteikties, tas raisīja vēlmi uzrakstīt arī savas domas par sociāliem medijiem. Domāju, ka tās sekos vēl un vēl, jo redz – nu ta vienreiz ir aiz kā aizķerties, lai aizrādītu un ieņemtu konkrētu pozīciju.
Atgriezīšos pie šī raksta būtības. Es uzskatu, ka nav īsti būtiski klaigāt par kaut kādām sociālo mediju stratēģijām vai tamlīdzīgām lietām. Vienvārdsakot – tās ir attiecības internetā.
Sociālo mediju stratēģija Interneta satura stratēģija!
Aktivitātes sociālos medijos saistās ar ļoti lielu atbildību. Šī atbildība nāk no uzņēmuma iekšienes, kas ir uzņēmies komunicēt (es agrāk rakstīju par solījumiem). Sociālie mediji ir par attiecībām jeb sarunu. Diskutablais jautājums ir tās atdeve. Tieši iepriekšējā rakstā runāju par mērijumiem interneta kampaņās, taču ar sociālo mediju mērījumiem ir vēl sarežģītāk. To ir ļoti grūti izdarīt un tikai atsevišķos gadījumos to var izdarīt ar mūsdienu tehnoloģijām.
Mans jautājums ir, kas notiek, kad mediju vai reklāmas aģentūra beidz jūsu kampaņu? Jūs paliek paši uz savām kājām, palaisti brīvībā sociālos medijos. Šeit parādās atbildība pret izveidotajām un turpmākajām attiecībām. Un agrāk vai vēlāk kādam paslīd kāja un viss beidzas. Es varu minēt vairākus piemērus, pajautājiet, kad mani satiksiet! Vai arī paši sev pajautājiet par kādu twitterī atrodamo uzņēmumu, kas agrāk bija aktīvs un tagad jau vairākas nedēļas klusē. Tas viss notiek tikai tāpēc, ka uzņēmumam nav laika, nav līdzekļu vai iztrūkst citi resursi, lai uzturētu sevi pie dzīvības internetā. Ir jābūt sava veida izpratnei un stratēģijai par saturu un tā organizāciju.
Kas ir būtiskākais, lai dzīvotu internetā un būtu pietiekami atraktīvs sociālos medijos?
Saturs. Saturs ir vienīgais, kas spēj uzturēt cilvēku interesi par kādu uzņēmumu šajā vidē. Uzņēmums jeb cilvēki nereti nespēj saražot pietiekami interesantu saturu, lai liktos interesanti gan sev, gan arī auditorijai. Kas ir pie vainas? Vai kaut kāda sociālo mediju stratēģija? Vai tomēr svarīgāk ir izveidot iekšēju stratēģiju par to, kāds būs saturs, par ko būs saturs, un kādā secībā tas tiks publicēts.
Uzņēmumi ir gatavi klausīties un atbildēt, paziņot par to, kas viņiem labs noticis. Taču retais uzņēmums ir gatavs radīt saturu, kas patiesi būtu labs un saistošs. Es esmu lasījis daudzas stratēģijas, arī daža laba Latvijas speciālista. Ne miņas par saturu, tā organizāciju un plānošanu.
Šeit es sāku saskatīt dažādas zīmolvadības īpašības, precīzāk, zīmols nāk no uzņēmuma iekšpuses. Uzņēmuma iekšpusē arī būtu jātop stratēģijām jeb sistēmai un brainstormam par to, ar kādu informāciju komunicēt uz ārpusi. Ja tas ir blogs – kādi bloga ieraksti būs, kādā valodā… Ja twitteris – tikai sausi tvīti par sevi vai kāda jestra bilde no kāda biroja tusiņa? Kas notiek mirklī, kad mēs radām saturu? Mēs to varam padarīt par noderīgu,saistošu, intriģējošu un iespējams – visai labi izmērāmu (vai tad bloga saturu nevar izmērīt? ;). Katrā uzņēmumā jābūt kādām cilvēkam, kas spētu uzņemties šādu atbildību ilgtermiņā. Web satura stratēģija nevar aprobežoties ar web projekta līmeni, kad tiek organizēts saturs. Tas strādās tikai īstermiņā. Katram uzņēmumam ir jābūt skaidrai vīzijai par to, ar kādu saturu tā dosies vai dodās sociālos medijos, kā to uzturēs ilgtermiņā un kādu ziņu tā nesīs par tevi.
Tuvā nākotnē uzvarēs…
Tuvā nākotnē kompānijas, kuras radīs saturu internetam, būs pārākas par novērotājiem sociālos medijos. Lai to izdarītu, ir jābūt sakārtotai uzņēmuma iekšienei, kurā sociālo mediju statēģija/uzvedības kodekss/rīku saraksts/utml ir tikai maza daļa. Arvien vairāk pieaug un pieaugs pieprasījums pēc aģentūram un cilvēkiem, kas māk veidot saturu internetam – blogs, twitteris, video, facebook lapas, bildes un viss viss, kas varētu interesēt cilvēkus. Šeit es teikšu vienu lietu – ja neesi pārliecināts, vai proti veidot interesantu saturu, tad varbūt tev nevajag būt tur (kur nu vēl vienkārši mesties iekšā, kā izskanēja kādā diskusijā), vai arī jāmeklē padoms talantīgiem satura veidotājiem. Iespējams var teikt, ka katrs uzņēmums var kļūt par sava veidu mediju, taču tas būs nopelnīts ar darbiem, nevis ar burtisku auditorijas uzpirkšanu uz konkrētu periodu.